Ļaunuma spogulis

- Ārkārtas situācija grupā A! Vajadzīgas trīs minūtes pagātnē manai hologrammai! Steidzami!

Viņš salika rokas uz krūtīm un uzkāpa uz transformācijas platformas.

* * *

Beidzot Doroteja tika droši piesieta pie dīvāna. Viņas rokas, izstieptas uz augšu un uz sānis, bija piesietas pie divām dīvāna kājām pie gultas galvas gala, bet kājas bija sasietas pie potītēm, pie abām pārējām dīvāna kājām.

- Tu netīrā cūka! - Doroteja nošņāca, un pēc nelielas vilcināšanās aizvainotais Kamars viņai, ar zīda lakatiņu, ko bija turējis pie joprojām asiņojošā deguna, aizbāza muti.

Tad viņš no aiz jostas izvilka nelielu dunci ar izliektu galu un, no prieka skaļi šņākādams, pārvilka to pāri Dorotejas kleitai tā, ka uz viņas krūtīm neparādījās ne asiņu lāse, bet audums sadalījās uz pusēm, atklājot meitenes krūtis.

Doroteja ar naidu un šausmām uzlūkoja Kamaru. Likās, ka viņas acis bija kļuvušas divreiz lielākas.

Kur tad palicis topošais Oksfordas students, jurists, civilizētās Omānas kuģu īpašnieku paaudzes pārstāvis?

Pegijai un profesoram Grodno bija skaidrs, ka viņš drīz sasniegs savu netīro mērķi! Kur kavējas komisārs Milodars?

Bet pēkšņi no aizmugures atskanēja dīvains troksnis, it kā kāds misiņa kannā sēdošs klauvētu un lūgtu atļauju iziet.

Pārsteigumā Kamars, kurš neizcēlās ar drosmi, iztaisnojās.

Abi Mmmeluki, kuri bija tikai atkāpušies pie durvīm, bet neatstāja kajīti, lai neatstātu savu saimnieku iespējamo briesmu priekšā, pievērsa skatienus uz lielu misiņa krūku, kas stāvēja stūrī uz zema galda.

Pēkšņi no augstā šaurā krūkas kakla pacēlās dūmu kolonna, ietriecās griestos un izpletās kā sēne.

Troksnis krūzes iekšienē pieauga arvien vairāk. Kamars nobālēja.

Un tā, augot un augot, no krūzes sāka pacelties vīrietis ar asiem sejas vaibstiem, asu, lielu degunu un baltā turbānā ietītu galvu.

Tas kļuva arvien lielāks, tomēr neviens no klātesošajiem nepaspēja aptvert tā patiesos izmērus, jo mameluki jau sapratuši, kas pie viņiem ieradies, nokrita ar sejām uz grīdas, aprokot degunus paklājā, bet Kamaram kļuva slikti, un viņš maziem solīšiem ieskrēja stūrī, neuzdrošinoties novērst skatienu no džina. Atsities ar dibenu pret ūdenspīpi kaļjanu, viņš pārsteigumā apsēdās uz grīdas...

- O, nīkulīgais, nelietīgais kupri, tevi dzemdējušās netīrīgās miesas netīrais radījum! - Džins angliski kliedza. - Tava laime, ka es paspēju palīdzēt nelaimīgajam tavas izvirtības upurim, pirms tu izdarīji savu netīro darbu, un tāpēc tu paliksi dzīvs... protams, ja izturēsies paklausīgi.

- Kas tu tāds esi? - nočukstēja Kamars, kurš bija tik pārsteigts par džina angļu valodas zināšanām, ka ziņkārībā spēja pārvarēt savas šausmas.

- Esmu Britu salu džins, - piekrita viņu apgaismot Milodara hologramma ar ap galvu aptītā laboratorijas dvielī. - Un esmu daudz varenāks par visiem Arābijas džinniem kopā... Lai gan mēs tomēr nebojājam attiecības. Bet tu esi nolemts. Ja strīdēsies ar mani, tad tevi piemeklēs briesmīga nāve! Es tevi aizsūtīšu uz Antarktīdu nosalt!

- Oi, oi! - iegaudojās Kamars, kurš nezināja, kur atrodas briesmīgā Antarktīda, bet Milodars, protams, bija aizmirsis, ka tajā laikā tā vēl nebija atklāta.

- Tūlīt pat atraisi šo nelaimīgo meiteni.

- Tūlīt, tūlīt ... - Kamars drebošām rokām sāka atraisīt Dorotejas rokas. Viņš neiedomājās pasaukt palīgā mamelukus, un tāpēc ilgi mocījās ar mezgliem.

- Ei! - Milodars pagriezās pret mamelukiem. - Palīdziet saimniekam.

Bet, pirmkārt, mameluki nezināja angļu valodu, un, otrkārt, viņi jau sen bija izrāpušies no kajītes un aizskrējuši pie Ar-Rahmana kunga, lai drebēdami no pārdzīvotajām izbailēm, pastāstītu, kādās nepatikšanās viņa dēls iekļuvis.

Visbeidzot, Kamaram izdevās atšķetināt Dorotejas rokas, un viņa pati, izraujot no mutes tur iebāzto lakatu, apsēdās uz dīvāna un sāka atraisīt kājas ar nepaklausīgiem, pietūkušiem pirkstiem.

- Vai tu mani vēl klausies, nelietīgais Kamar? - pēc iespējas draudīgākā balsī pajautāja Milodara hologramma.

- O jā, angļu džinn! - atbildēja Kamars.

- Ja tu vēl kādreiz uzdrošināsies pieskarties kaut ar pirkstu Dorotejai Forestai, kura atrodas manā īpašajā aizsardzībā, tava vājā roka nokaltīs. Lai paliktu dzīvs, tavs pienākums ir ar lielu godu nosūtīt meiteni krastā Rangūnā, it kā viņa būtu īsta princese. Vai saprati?

- Sapratu.

- Nu, tad labi, - Milodars atviegloti paziņoja, priecājoties, ka viņam izdevās izglābt Doroteju, kura lai arī bija nobijusies, taču šajā brīdī viņai nebija no kā izvēlēties, un viņa labprātāk sadarbojās ar džinu nekā ar saldi juteklīgo Kamaru.

Tad Milodars pagriezās pret Doroteju un paziņoja:

- Mans laiks iet uz beigām. Tev Ligonas biezokņos jāsameklē Ļaunuma Spogulis. Ļaunuma Spogulis... Paliec sveika, es vairs nevaru būt kopā ar tevi...

- Pagaidiet! - meitene kliedza pakaļ Milodaram, kurš jau atkal ievilkās vara krūkā. - Nesteidzieties! Es neko nesapratu.