Ļaunuma spogulis

- Nu, ko tu esi izdomājusi, nevērtīgā? - kautiņa dalībnieki izdzirdēja nepazīstamu balsi, un tās ietekmē Milodars atlaida profesoru un pat palīdzēja viņam piecelties, lai tas labāk redzētu, kas notiek uz ekrāna.

Viņi ieraudzīja, ka kajītē ienāk šaurplecains jaunietis ar nelielu kupri, kas gandrīz nekropļoja figūru, bet kaut kā nolieca to uz sāniem. Jaunajam vīrietim bija garas rokas ar zilganiem pirkstiem, seja, zem zaļā galvas pārsēja, kas saturēja garos melnos matus, bija tumšas olīvas krāsā, un zem smagajiem plakstiņiem paslēptās acis aizēnotas ar garām skropstām. Jaunietī bija kaut kas uzmācīgi pretīgs, sievišķīgs, ko uzsvēra izsmalcinātais apģērbs - ar rozēm izšūts zīda halāts, platas, zaļas satīna bikses, zelta kurpes ar augsti uzliektiem purngaliem.

Kupraiņa roku pirksti bija noklāti ar gredzeniem, it īpaši izcēlās masīvs zelta gredzens ar lielu smaragdu uz mazā pirksta. Labajā rokā viņš turēja zīda kabatlakatiņu, kuru spieda pie deguna, it kā ciešot no saaukstēšanās.

Jaunais vīrietis šeit nepārprotami bija saimnieks. Karavīri aiz viņa aizvēra durvis.

- Vai esat gatava kļūt par manu mīļāko, mana dārgā gazele, manu acu prieks? Jaunais vīrietis jautāja ar rīkles, centīgu akcentu, iemācītā angļu valodā.

- Nekad! - Doroteja atbildēja.

- Esi prātīga, - teica jauneklis, apstājoties Dorotejas priekšā. - Neviens tevi neizglābs, neviens nenāks palīgā. Tava kundze nevēlas tevi redzēt - viņai ir labāk, ja tu mirsti nekā paliec brīvībā. Labāk pakļaujies man, apbalvo mani ar saviem glāstiem, mīl mani ar kaut nelielu daliņu no tā, kā es dievinu tevi! Tu būsi laimīga! To tev saku es, Kamars, lielākais no lielākajiem!

- Jums plaukstas svīst,-  pēc pārtraukuma pateica Doroteja.

Kamars iekoda lūpā un neko neatbildēja.

Šajā klusumā ekrāna otrā pusē komisārs Milodars sacīja:

- Laba, meitene. Cik žēl, ka viņa dzīvojusi sen atpakaļ, es viņu būtu savervējis darbā!

- Viņa atņēma  iniciatīvu, - sacīja Pegija. - Tas ir labākais solis sievietei viņas stāvoklī.

- Tu mani neapvainoji! - Jaunietis beidzot atbildēja.

- Jūsu elpa slikti ož. Un vispār es jūs nemīlu! Man Londonā ir līgavainis. Viņš ir stūrmanis uz liela kuģa. No viena viņa lielgabalu šāviena jūs visi nogrimsiet dzelmē.

- Ha ha ha! - kuprītis gleznaini iesmējās. - Stūrmaņu līgavas nekalpo par istabenēm pie šādām stulbām angļu lēdijām.

"Taisnība", - Pegija pie sevis piekrita, kas reizēm pārnesa uz Doroteju savu greizsirdību pret Koru.

- Esmu darījis visu, kas bija atkarīgs no manis,-  sacīja Kamars. - Es centos tevi pārliecināt, es centos tevi savaldzināt, es biju laipns un līdzjūtīgs. Es sapņoju, kā mēs abi dzīvosim Oksfordā un staigāsim roku rokā pa turienes karaliskā parka takām. Un viss putekļos! Tu izrādījies nepateicīga un rupja meitene, un man būs jāmaina attieksme pret tevi.

Kamārs sasita plaukstas, un abi mameluki ienāca kajītē.

- Ir divi veidi, kā man mācīja mans tēvs, godājamais ar-Rahmans, - viņš teica. - Tevi var nopērt tā, lai āda nolobās, un tad tu sapratīsi, ko nozīmē nepaklausīt savam saimniekam.

- Tu neesi mans saimnieks. Mans saimnieks ir Viņa Majestāte Anglijas karalis! - Doroteja lepni paziņoja.

- Ir noslēgts līgums par verdzenes Fatimas pārdošanu, - atbildēja Kamars, - un vairs nediskutēsim. Es gatavojos mācīties Oksfordā par advokātu, un tad varēsim pastrīdēties. Bet tagad man tevi vajag salauzt. Kā teica mans vectēvs Huseins al-Sabbahs: ja no pirmās nakts neiebraukt ķēvi, vari uzskatīt, ka zirgu esi pazaudējis. Nu, vai tu padodies brīvprātīgi?

- Nepadodies, - čukstēja Milodars.

- Tajos laikos viss bija vienkāršāk, un galu galā katra sieviete vēlas apprecēties. Kas arī tiek piedāvāts mūsu aizbilstamajai, - iebilda Pegija.

- Par ko jūs runājat! - Milodars saķēra galvu. - Viņa taču ir darbā!

- Patiesībā ne jau viņa, - Pegija iebilda, bet viņā neviens neklausījās.

Plīkšķinot pātagas zem kājām, abi mameluki tuvojās meitenei. Doroteja aizvēra acis.

- Nu nē! - iesmējās Kamars, uztvēris meitenes bailes. - Kāpēc man vajag sadauzītu konkubīni. Tas bija joks.

Pie viņa zīmes mameluki negribīgi aizbāza pātagas aiz jostās.

- Piesieniet šo tīģerieni pie dīvāna, tikai tā ciešāk. Ciešāk piesiet pie kājām, es negribu, lai mani saskrāpē. Lai viņa bezpalīdzīgi guļ uz muguras ...

Mameluki atraisīja Doroteju no staba, un viņa centās pretoties, taču bija skaidrs, kā no auklām pietūkušās rokas sastingušas, cik viņa ir vāja ...

Viens no mamelukiem kaut ko pajautāja Kamaram, un tas angliski atbildēja:

- Nē, vēl viņai drēbes nenoplēsiet. Pats to izdarīšu, man ir nazis. Nav nekā patīkamāka par vardarbību, ja to redz naidpilnas acis...

Viņš atkāpās un ar sajūsmu vēroja, kā mameluki piesien Doroteju pie dīvāna.

- Nē! - iekliedzās Milodars. - Es to vairs nevaru izturēt. Man viņa jāglābj.

- Jūs esat cēls cilvēks, - profesors piekrita.

- Kāds cēlumam ar to sakars! Kuru katru brīdi var izjukt operācija!

Un tad Milodars no pakaramā norāva balto dvieli, ieslēdza galaktisko savienojumu, parāva Zemenergo avārijas slēdzi un nokliedza: