Ļaunuma spogulis

- Gluži pretēji, mana dārgā pērle, - viņš teica. - Kamēr tu esi ar mani, kamēr tu dziedi manā zelta būrī, es esmu pilnīgi drošībā. Misis Vitla sabirzīs pulverī, lai tikai dabūtu man vietu Oksfordā. Mani pasludinās par Maisuras maharadžas dēlu un, iespējams, Lielo Mogolu troņmantnieku. Tu nezini, mans dārgum, ar kādu vieglumu un pat atvieglojumu tava kundze tevi man pārdeva. Un es domāju, ka viss stāsts ar pirātiem, jūsu aizbēgšana laivā, ir misis Vitlas izdomājums. Tu zini patiesību. Un viņai esi bīstama.

Ak Dievs, cik tuvu viņš nonācis pie patiesības! Galu galā viņam taisnība - varbūt Regīna jau sen nožēlo, ka kalponei pārāk daudz sastāstījusi par savu piedzīvojumu uz "Klarisas". Galu galā visi cilvēki mēra citus pēc saviem standartiem.

- Doroteja, saproti, - Kamars domīgi un bez emocijām sacīja, - visi cilvēki ir grēcīgi un vāji radījumi. Un mums šķiet, ka apkārtējie ir vēl sliktāki par mums. Arī tava kundze tā domā. Ja viņa varētu pārdot pusi no jūsu Anglijas, lai izpatiktu savām interesēm, tad viņa domā par tevi tieši tāpat. Vai tu esi gatava pārdot savu kundzi?

- Kas tad viņu pirks, kam viņa vajadzīga! - izrāvās no Dorotejas. Viņa bija ļoti dusmīga.

Kamars klusi iesmējās, un Doroteja nokavēja brīdi, kad sagrāba viņu aiz pleciem, spēcīgi, gluži kā tīģeris savu upuri, un nometa uz dīvāna, uzkrītot viņai virsū.

- Ak tu, nelieti! - uzkliedza Doroteja, kurā, neskatoties uz jaukto izcelsmi, uzvārījās lepnās angļu meiteņu asinis. Viņa nezaudēja drosmi, nenobijās un bezjēdzīgi un bezpalīdzīgi necīnījās kā stirna plēsoņa nagos, bet satvēra aiz garā kaulainā deguna un pagrieza, kā ūdenskrāna rokturi, ar visu spēku, kāds tik viņai bija.

Ar izmisīgu kliedzienu, maharadža Maisura un Gondvanas mantinieks atlēca prom no viņas, ar visu svaru nokrita uz paklāja ar kaulaino dibenpusi, tā ka zem paklāja nokrakšķēja dēļi.

Viņš uzreiz nespēja atgūt valodu, un, tā kā no deguna sāka tecēt asinis, sāka slaucīt asinis ar halāta malu. Un pacēla brīvo roku pie griestiem, it kā aicinot savu dievu pēc palīdzības.

Bet Doroteja tikmēr izlēca no dīvāna un grozīja galvu, mēģinot atrast kādu ieroci, bet, kā par spīti, visi objekti salonā bija mīksti, izņemot svečturi un krūzi. Svečturis Dorotejai šķita labāks ierocis. Viņa pastiepa pret to roku ...

- Kā tu uzdrīkstējies ... - viņa dzirdēja Kamara dobjo balsi. - Tu gribēji man nodarīt sāpes!

- Un tu? - Viņa asi jautāja.

- Es gribēju tevi mīlēt! Es gribēju padarīt tevi bagātu un laimīgu! Bet tagad es noasiņošu.

- Nenoasiņosi, - Doroteja atcirta.

Kamars aizrāpoja pie apaļā gonga, kuru Doroteja nebija pamanījusi, un, no aizmugures izrāvis āmuru ar mīkstu bumbu galā, divreiz uzsita.

- Tā tā, - Doroteja paspēja pateikt, - viens pats galā netiki, tagad sauc papiņu palīgā?

Bet tas nebija papiņš, bet divi matroži platās biksēs, jakās un sarkanās feskās. Viņi apstājās pie salona durvīm.

Viņu acīs atspoguļojās šausmas, ieraugot neglīto ainu.

Kajītes vidū stāvēja izspūrusi, bet neskarta angļu meitene, bet viņu saimnieks sēdēja uz grīdas, draudot viņai ar gonga āmuru un turot pie sejas ar asinīm notraipītu baltu halātu.

- Piesiet! - pavēlēja jaunais saimnieks, norādot uz stabu, kas balstīja kajītes griestus.

Doroteja, kura saprata žesta un vārda nozīmi, nepaspēja neko izdarīt, kad mameluki viņu sagrāba un piesēja pie staba ar tievām virvēm, kas uzreiz iegriezās rokās, un tas bija šausmīgi sāpīgi ...

Viens no mamelukiem palīdzēja Kamaram piecelties. Tas devās uz izeju. Tad pagriezās un teica:

- Es drīz būšu atpakaļ. Tiklīdz dziednieks apturēs asinis. Un es tevi sodīšu, kā tiek sodītas nepaklausīgas kuces. Vai tu to saprati, tu neticīgā draņķe?

- Es sapratu, maharadža kungs, Oksfordas universitātes student.

- Un Oksfordā es arī būšu! Bet tas, vai tu tagad paliksi dzīva, ir atkarīgs tikai no tavas paklausības. Pretējā gadījumā tevi piemeklēs liktenis, sliktāks par nāvi. Un tu lūgsies šo nāvi!

Pēkšņi Kamars iešņukstējās. Un pavisam citā balsī viņš teica:

- bet es tik ļoti gribēju, lai mēs mīlētu viens otru!

Viņš norādīja uz grīdu - uz paklāja gulēja zelta gredzens ar smaragdu. Mameluks to pacēla, un Kamars uzlika uz mazā pirkstiņa.

Durvis aizvērās.

Doroteja palika viena. Viņa būtu varējusi kliegt, taču zināja, ka tie, kas viņu dzird, ieskaitot putniņu Vitlu, tikai aizspiedīs ausis, nolādēdami sava mierīgā miera pārkāpēju.

* * *

Tajā dienā komisārs Milodars bija šausmīgi nervozs. Viņa bažām pievienojās profesors Grodno. Milodaru mocīja priekšnojauta par baigām briesmām, kas apdraud viņa aģentu, bet Grodno uztvēra Koras Orvatas, kura gulēja uzkārta anabiozes vannā, pulsā un asinsspiedienā satraucošas izmaiņas.

- Jā, - viņš piekrita Milodaram, kurš zvanīja jau trešo reizi, - tur, pagātnē, notiek kaut kas ārkārtīgi bīstams. Dorotejai Forestai ir lielas nepatikšanas.