Ļaunuma spogulis

- Tu kļūsi par mana harēma ziedu, - teica jaunais kuprītis, - tu kļūsi par manu mīļoto sievu.

Viņš runāja it kā ubagojot, neuzdrošinoties pacelt kautrīgās acis uz savu izredzēto.

- Kāpēc tad saimniece man neko tādu neteica?

- Viņa droši vien domāja, ka tas tev būs patīkams pārsteigums. Turpmāk tu dzīvosi greznībā un pārticībā. Novelc šo nožēlojamo gredzenu ...

Viņš novilka no mazā pirksta un pasniedza viņai lielisku zelta gredzenu ar smaragdu.

Gredzena pieminēšana lika viņai paskatīties uz akmeni. Tas izturējās dīvaini, šķita, ka tas viņai mirkšķināja, bieži mainot krāsu - no sārtas līdz melnai. Un Doroteja nojauta, ka pie vainas nav akmens, bet gan Kamars, jo arī viņam nebija kārtības galvā.

- Bet kā viņa tā varēja? - Doroteja jautāja.

- Varēja?

- Mūsu valstī nedrīkst pārdot cilvēkus. Es esmu brīva pilsone. Mans tēvs bija karaļa kalps. Kā viņai kaut kas tāds varētu ienākt prātā?!

- Mana dārgā dūjiņ, mans acuraugs, - sacīja kuprītis, piegājis pie viņas un izstiepis zelta gredzenu. - Mēs neesam Anglijā, mēs esam Āzijā, okeāna vidū. Tikai daži cilvēki šeit zina par angļu karali un vēl jo vairāk par jūsu likumiem.

- Bet ja par to uzzinās - viņu taču tiesās!

- Tava kundze norunāja, ka neviens vairs tevi neredzēs. Tu noslīki ceļā. Noslīki. Bet manā harēmā tevi sauks par Fatimu, mans dārgakmeni. Paņem gredzenu, paņem to, lai viņš savienot mūs ...

Jaunais vīrietis jau bija pienācis tik tuvu, ka spēja satvert Dorotejas roku ar aukstiem, slapjiem pirkstiem un mēģināja viņai uzlikt gredzenu. Doroteja izrāvās un kāpās atpakaļ.

- Neuzdrošinieties tuvoties man! Es jums noraušu galvu!

- Ak, cik kaislīga! - priekā iesaucās Kamars. - Kādas jūtas! Kā es sapņoju par tādu skaistumu, nevis par šīm govīm, kuras man uzdāvināja nabadzīgie radinieki vai mantkārīgais tētis!

- Viņa vēl man palēkās! Doroteja draudēja. - Viņa nožēlos dienu, kad nākusi pasaulē! Tirdzniecība ar dzīviem cilvēkiem! .. Pat melnādainajiem tagad ir aizliegts tirgoties! Es aiziešu pie karaļa.

- Vai, Vai, - viņas līgavainis sirsnīgi māja ar galvu.

- Viņu uzreiz atmaskos, - sacīja Doroteja. - Man ir liecinieki, matroži, kas bija kopā ar mums laivā.

- Viņa pārdeva arī matrožus manam tētim un pat ļoti lēti, - sacīja Kamars.

- Matrožus?

Mūsu kuģa iebraukšana Rangūnā manam tētim izmaksās dārgi. Viņš parādīja misis Vitlai visus aprēķinus, un viņa tiem piekrita. Tāpēc viņa atdeva manam tētim visas savas rotaslietas, kuras tu mantosi, tiklīdz kļūsi par manu sievu, viņa uzrakstīja parādzīmi par desmit tūkstošiem sudraba rūpiju. Viņa man iedeva rekomendācijas vēstuli uz Oksfordu. Un pat tad mans tēvs nepiekristu, ja ne mans uzstājīgais lūgums. Aiz mīlestības pret mani viņš nolēma novērsties no ceļa!

- Tas ir, es biju pēdējais atsvars šajos svaros? - Doroteja vaicāja.

- Man ir grūti atbildēt tev negatīvi, - sacīja Kamars. - Paņem gredzenu.

- Pat nedomāju. Ne uz ko neceri. Un, ja  uzdrošināsies man pieskarties kaut ar pirkstu, vaino sevi!

- Es neesmu tik vājš, kā tev šķiet, - līgavainis sadusmojās. - Bet ne jau tur tā lieta. Tev jāsaprot, ka no šī brīža tev vairs nav iespējams atgriezties. Pēc nakšņošanas manā guļamistabā tu būsi apkaunota visas pasaules priekšā. Tu esi mana konkubīne un, ja izturēsies labi, kļūsi par sievu. Bet, ja būsi nepakļāvīga, es tevi salauzīšu!

Un tad Doroteja saprata, ka jaunais, šaurplecu kuprītis nebūt nav tāds cilvēks, kāds viņai šķita no pirmā acu uzmetiena. Un visas viņa jaukās sarunas pie borta bija domātas tikai, lai slēptu aprēķinošu intrigu. Tagad Doroteja bija pilnīgi pārliecināta, ka ne tikai viņas rūgto likteni, bet arī pašas misis Vitlas likteni izšķīra ne tik daudz vecais Rahmans, cik viņa kautrīgais un nelietīgais dēls.

- Tev jāpiedod manu vājumu, - Kamars mainīja toni. - Tevi, hūrija,  redzot es zaudēju prātu. Es nezinu, kas ar mani notiek ... Tā nekad nav noticis.

Viņš spieda atkāpties pie dīvāna, un manevrs Dorotejai bija acīmredzams, taču viņa atkāpās, it kā nebūtu ne jausmas. Viņa zināja, ka paspēs atlēkt malā.

Kad viņa sajuta, ka līdz dīvānam atlicis tikai viens solis, pajautāja:

- Tātad jūs joprojām gatavojaties doties uz Oksfordu?

Kuprītis pārsteigts apstājās.

- Kāpēc tu jautā?

- Un citas jūsu sievas neprot angļu valodu?

- Kāpēc tu jautā?

- Un jūs vēlaties iegūt skolotāju? Galu galā jūs runājat ar akcentu, Kamara kungs. Ikviens Oksfordā uzminēs, ka jūs neesat īsts džentlmenis.

- Es vienalga iestāšos, jo misis Vitla uzrakstīja rekomendāciju, - Kamars atbildēja. - Šis bija vissvarīgākais mūsu līguma pants.

- Bet tas nozīmē, - Doroteja mēģināja pasmaidīt, - ka jūs neredzēsiet Oksfordu kā savas ausis! Viņa neielaidīs jūs Anglijā!

Kamars uzminēja Dorotejas vārdu nozīmi. Viņš pat nejautāja, kāpēc, bet pasmaidīja, parādot brūnus, nomelnējušus zobus.