Ļaunuma spogulis

- Mūsu kuģim "Glorija", kas devās uz Kalkutu, un no turienes uz Rangūnu, uzbruka Surkufs un pēc kaujas to sagūstīja. Mani un kuģa virsniekus pārcēla uz viņa "Klarisas" klāja. - Regīna runāja uzmanīgi, lēni, it kā nogaidot, lai tulks nodod viņas vārdus savam saimniekam. Patiesībā, kā Doroteja saprata, kundzei vajadzēja precīzi izstāstīt savu notikumu versiju tieši tagad. - Tomēr ar kāda cilvēka palīdzību, kurš man simpatizēja, es varēju ... - Regīna meklēja pareizos vārdus: - Man izdevās dabūt laivu un aizbēgt.

Tas viss izklausījās ne pārāk pārliecinoši, taču ne Rahmana kungs, ne viņa dēls neizrādīja pārsteigumu. Rahmana kungs skumji pašūpoja galvu un pēc tam sacīja:

- Esmu pārsteigts par vājas sievietes drosmi, kura izlēma doties šādā ceļojumā.

- Man nebija citas izvēles, - Regīna atbildēja. - Runa bija par manu godu.

Dēls un tēvs kādu laiku strīdējās par pēdējās frāzes pareizu tulkojumu un Doroteja saprata, ka viņi nekādā ziņā nepiekrīt viens otram par sievietes goda izpratni. Nevienojušies viņi pārtrauca strīdēties un izvēlējās klausīties.

- Cik ilgi cienījamā kundze uzturējās atklātā jūrā?

- Vairāk nekā nedēļu. Precīzāk, astoņas dienas.

- Pārsteidzoša drosme un veiksme, - sacīja Rahmana kungs. - Ko jūs domājat darīt tālāk?

- Es gribētu uzzināt, kurp virzās jūsu kuģis, - sacīja misis Vitla.

- Mēs braucam no Tidoras salas ar muskatriekstu un vaniļas kravu, un Malakā iekrāvām arī vairākas kastes labu ķīniešu trauku, - Rahmans atklāti atbildēja. - Un esam ceļā uz Omānas ostu, kur izkrausimies un, iespējams, kādu laiku atpūtīsimies no darbiem.

- Oh! - Regīna vīlusies teica. Viņa pārzināja ģeogrāfiju. Doroteja nebija tik izglītota, bet pēc kundzes toņa saprata, ka Rahmana kunga kuģis brauc nepareizā virzienā.

- Kur mēs tagad atrodamies? - jautāja Regīna.

- Tagad mēs esam divu dienu braucienā no Ceilonas dienvidu krasta.

- Vai tur ir angļu osta?

- Vēl divu dienu braucienā līdz Kolombo. Bet man teica, ka tur esošo tirdzniecības faktoriju ieņēmuši francūži. Šīs baumas nav pārbaudītas, bet ir neatlaidīgas.

- Cik tālu ir no šejienes līdz Rangūnai? - misis Vitla jautāja.

- Piecas dienas. Ar labu ceļavēju. Varbūt nedaudz mazāk, varbūt nedaudz vairāk.

- Tur man arī vajag. Mani gaida mans vīrs, - Regīna sacīja Rahmana kungam.

- Droši vien, - sacīja Rahmana kungs, - mēs Omānā satiksim kuģus, kas dodas uz Ostindiju.

- Omānā?

- Pūšot labvēlīgam vējam, jūs vēl šogad laimīgi atkal satiksieties ar savu mīļoto vīru.

Regīna lēnām nomirkšķināja ar savām lielajām, gaišajām, caurspīdīgajām acīm, kā putns, kas neviļus ielidojis suņu būdā. Tad Rahmana vārdu nozīme sasniedza viņu un izraisīja niknuma reakciju.

- Jūs ko, smejaties par mani? - Viņa klusi jautāja. - Vai arī tāpat vien, vienkārši runājat blēņas?

Runājot, viņas balss pieauga, līdz  kļuva par spiedzienu. Viņas krūtis izdarīja ierasto triku, pārplēšot priekšā kleitu, taču, ieraugot šo priekšnesumu, neviens pat uzaci nepacēla.

-  Runājam ko? - Kuprainais Kamars pieklājīgi pajautāja.

- Blē-ņas, - Regīna atbildēja.

Kamars iztulkoja. Tēvs aizdomājās, kasīdams savu mazo, glīti apgriezto bārdiņu.

- Es nevēlos aizskart kundzi un nevēlos, lai viešņa apvainotu mani, - viņš atbildēja. - Lai gan man ir ļoti žēl dzirdēt apvainojumus, ko neesmu pelnījis. Bet iejūtieties manā pozīcijā, misis Vitla. Es kuģoju pa jūru, jo tā pelnu naudu. Es neesmu pēdējais cilvēks šajā pasaulē. Jūrā es redzu niecīgu laiviņu un tajā četrus cilvēkus, angļus. Viena no manis glābtajām personām bez jebkādiem pierādījumiem paziņo, ka ir dižciltīga dāma un Rangūnas angļu faktora sieva. Vai es pareizi sapratu?

- Kā gan citādi jūs varētu saprast? - Regīna aizkaitināti atbildēja, kura ar grūtībām valdījās, klausoties ar-Rahmana kunga atbildē. - Un es neredzu iemeslu apšaubīt manus vārdus. Kā pēdējo iespēju jūs varat nopratināt manus pavadoņus.

- Bet jūs pati apgalvojat, ka viņi ir zemāki, viņi ir jūsu vergi.

- Anglijā mums nav vergu, un matrožu un Dorotejas liecību var ņemt vērā jebkura tiesa.

- Mēs neesam tiesā, misis Vitla. Es jums tikai stāstu, kā jūsu apstākļi izskatās no ārpuses.

- Kāpēc man to vajadzētu klausīties? - Regīnas vaigi pietvīka, tāpat kā vienmēr, kad viņa uzbudinājās. Bet šeit neviens no viņas nebaidījās.

- Tāpēc, ka man nav vajadzības sabojāt savu ceļojumu, atteikties no lielas peļņas tikai tāpēc, lai aizvestu nepazīstamu sievieti, kura pati nezina kurp.

- Bet es esmu misis Vitla!

- Varbūt tā ir taisnība, - godājamais Rahmans pamāja. - Es pat zinu to, ka pēdējā laikā tieši Džulians Vitls ir tas, kurš faktiski vada faktoriju Rangūnā. Jūra ir liels ceļš. Ceļotāji satiekas un apmainās ar informāciju.

- Tad jūs noteikti būsiet dzirdējuši arī par Surkufa uzbrukumu "Glorijai"!

- Es kuģoju no austrumiem un nedēļu neesmu nevienu saticis.

- Tātad, ko jūs vēlaties saņemt, ja aizvedat mani uz Rangūnu?

- Neko, - Rahmans pieklājīgi pasmaidīja. - Pilnīgi neko. Bet es jums apsolu bezmaksas patvērumu un gultu uz mana kuģa visā ceļojuma laikā līdz Omānai.

- Esmu gatava viņu nogalināt, - Regīna nočukstēja.