Ļaunuma spogulis

Doroteja uzmanīgi paskatījās uz savu gredzenu. Akmentiņš bija sārtā krāsā, un no arābiem vai saimnieces Dorotejai nekas nedraud.

Doroteja saprata, ka saprāts ir arābu tirgotāja pusē. Likās, ka viņa viņu pazītu, jo bērnībā kaimiņš no augšas stāstīja viņai stāstus par Sinbadu - jūrasbraucēju. Lūk tagad viņa tagad sēž tāda Sinbada priekšā, kurš kļuvis vecāks, pieņēmies svarā, ieguvis nelaimīgu dēlu, bet kopumā nav daudz mainījies. Un, ja agrāk viņa pāri okeānam brauca ar angļu laivu un tāpēc nevarēja sastapt putnu Roku vai salas lieluma valzivi, tad tagad varētu piepildīties jebkurš brīnums.

- Domāju, ka mana viešņa ir nogurusi, - sacīja ar-Rahmans. - Ēdiens jums tiks aiznests uz kajīti. Piedodiet, ka nevaru dalīties maltītē ar jums, taču to nepieļauj mūsu likumi.

Regīna bija tumšāka par mākoni. Viņa necēlās no savas vietas.

- Cik tas maksās, - viņa spītīgi jautāja, - ja jūsu kuģis ... - Viņa izteica pēdējo vārdu ar visu iespējamo nicinājumu, bet Kamars vai nu nesaprata, vai arī nevēlējās saprast misis Vilas intonāciju. - ... Ja jūsu kuģis aizvedīs mani uz Rangūnu?

- Tas maksās ļoti daudz, - Rahmans atbildēja un pacēla roku, lai beigtu sarunu. Un, tā kā Regīna neatlaidīgi necēlās, viņš piecēlās pats un, uzmetis skatienu Dorotejai, kura saskatīja viņa no zem pārkarošajiem plakstiņiem acīs smaidu, devās prom no kajītes, paejot diezgan tuvu garām Regīnai, bet nepaskatoties viņas virzienā...

Un tad misis Vitlai neatlika nekas cits kā sekot kuģa kapteinim. Kamars noslēdza gājienu, un Doroteja ar visu muguru sajuta, kā viņš viņu aplūko. Bet, kad viņa apgriezās un iskatījās viņa acīs, Kamars vainīgi tās novērsa. Varbūt viņam bija žēl sieviešu un gribētos viņām palīdzēt, bet viņš bija bezspēcīgs ...

Kajītē Regīna sabruka uz dīvāna un izplūda asarās.

- Tu redzi, - viņa atkārtoja, - redzi nu, kāds viņš ļauns dzīvnieks? Viņš ir gatavs mūs izmest aiz borta.

- Man gan tā nelikās, - sacīja Doroteja.

- Ko tu saproti! Tev ir vienalga, kurp dodaties. Tu esat gatava pavadīt šeit mēnesi, gadu, nokļūt viņa neiznēsātā dēla harēmā, lai tikai nepalīdzētu saimniecei, kura tavā labā aizbēga no pirātiem.

- Manā labā? - Doroteja bija patiesi pārsteigta.

Un Regīna ne mazāk atklāti - viņa šajā brīdī patiesi ticēja saviem vārdiem - atbildēja:

- Protams ka tavā, viņi būtu tevi piesmējuši un pēc tam izmetuši pār bortu, lai noslēptu pēdas.

Bet tad divi zēni atnesa paplātes ar plovu, atsevišķi izsautētu vistu, saldumus un stipru tēju.

Ēdieni bija piparoti, pikanti, bet garšīgi, un sievietes, sailgojušās, kā izrādās, pēc karsta, īsta ēdiena, kas pagatavots uz plīts, divās minūtēs aprija plovu un vistu, izdzēra tēju un saēdās saldumus tā, ka abas aizmiga un gulēja līdz nākamajam rītam, turklāt naktī abām kaut kas nebija kārtībā ar vēderiem, un viņas, sačukstēdamās, ilgi klīda pa klāju, cenšoties saprast, kur baggalā atrodas galjons, līdz Deiviss, kurš uz klāja smēķēja, izglāba viņas, paskaidrodams, ka kajītē jābūt augstdzimušiem pasažieriem paredzētiem naktspodiem.

* * *

No rīta Regīna pamodās drūma, slima, laivā apdedzinātā āda plankumaini lobījās no viņas sarkanās sejas. Šajā brīdī viņu diez vai būtu mīlējis pat pirāts Surkufs.

- Mēs esam pagalam, - viņa teica. - Es negulēju visu nakti un sapratu, ka mēs esam pagalam. Mēs beigsim dzīvi arābu harēmā - mūs pārdos Omānas tirgū. Tagad tu saproti, kāpēc neesmu gulējusi visu nakti?

Doroteja zināja, ka saimniece naktī gulēja labi, jo viņai bija aizlikts deguns un viņa šņāca un krāca. Bet krācošs cilvēks nezina, cik viņš var būt  briesmīgs pārējiem.

- Tev jau vienalga, - pārmata saimniece. - Tev pat harēmā būs labāk nekā tavā smirdīgajā ubagu namā.

- Mana māja nav smirdīga un nav ubagu nams, - Doroteja apvainojās, bet saimniece viņu pat nedzirdēja. Viņa bija apsēsta ar skumjām. - Un vispār man šķita, ka Rahmana kungs piekristu mūs aizvest uz Rangūnu.

- Ko tu saki! - Regīna bija sašutusi, bet uzreiz pajautāja: - Kāpēc tu tā domā? Kas tās par muļķībām?

- Viņš nebija dusmīgs, - Doroteja atbildēja. - Viņš ir tirgotājs. Viņš domāja, kā ... kā mūs izmantot savā labā.

- Vai tu tiešām tā domā? Nē, blēņas! Tavu nožēlojamo smadzeņu murgi.

Bet Dorotejas doma, neraugoties uz to, ka pati to noliegusi, palika viņas prātā. Viņa piegāja pie kajītes loga un, skatīdamās uz putniem, kas lidoja aiz baggalas pakaļgala, čukstus apdomāja:

- Bet ko viņš grib? Cik daudz viņam solīt...

Viņām atnesa ūdeni nomazgāties, pēc tam tēju un saldumus. "Es kļūšu resna," nodomāja Doroteja, "un būšu tikpat neatvairāma kā šī Regīna. Tiesa, daudz saldumu neapēdīsi."

Tad Doroteja palūdza kundzes atļauju iziet uz klāja. Pati Regīna uz klāja negāja, jo izskatījās slikti, bet Doroteju atlaida un lika viņai uzmanīgi ieklausīties un cieši apskatīties. It kā Doroteja būtu kāda arābiete.

Uz klāja bija vēsi. Smidzināja lietus, bet vējš pūta vienmērīgi, un kuģis strauji nesās uz priekšu ... Uz Omānu? Kur ir šī Omāna?

- Labrīt, - sacīja kuprītis.

Viņš klusēdams piegāja pie Dorotejas. Viņa acis bija pietūkušas un mirdzēja kaut kur dziļi, iegrimušas gandrīz melnos dobumos.