Ļaunuma spogulis

Burtu "r" viņš izrunāja pavisam savādāk nekā angļi, un tāpēc Dorotejas vārds viņa mutē izklausījās gandrīz nepazīstami.

Regīna paskatījās pa kajītes durvīm. Viņa ātri ieraudzīja, kur un ar ko stāv Doroteja, un uzkliedza:

- Nuka tūlīt mājās! Esmu no rīta nesaķemmēta!

Regīna tīšām kliedza skaļi un rupji. Acīmredzot viņa gribēja atgādināt Dorotejai, ka ir viņas lieta.

Doroteja neapvainojās, viņa saprata, ka saimniece tagad ir satraukta un nobijusies. Viņai bija viņas žēl.

Bet Kamars izturējās negaidīti.

- Ja jūs man tikai atļausiet, - viņš apņēmīgi teica, - es pateikšu misis Vitlai, ko par viņu domāju. Un arī to, kam viņa drīkst uzkliegt un kam ne.

- Nepievērsiet uzmanību, kundze ir satraukta.

- Viņai jāzina, ka jūs atrodaties manā aizsardzībā.

- Tieši to viņai nevajadzētu zināt. Un man arī ne…

Kamars nolaida skatienu. Un Doroteja pēkšņi saprata, cik spītīgs un neatlaidīgs ir šis vājais vīrietis. Neglītums labi kalpoja viņa neatlaidībai, jo viņam nebija pamata mīlēt veselīgus, skaistus un slaidus cilvēkus, galu galā krupjiem nepatīk gulbji! Bet tam var nepatikt arī citi krupji, jo viņa acīs tie izskatās neglīti.

Doroteja ātri devās uz kajīti.

Regīna viņai lika izķemmēt matus un īpaši pārbaudīt, vai matos nav utu vai gnīdu - kundze bija tīrīga un baidījās no šiem kukaiņiem, kas bija visparastākie tā laika parūku un frizūru iemītnieki. Par laimi, šoreiz viss bija labi, taču Regīnas tualete aizņēma daudz laika, it īpaši tāpēc, ka Dorotejai nācās pāršūt un lāpīt kleitas un beidzot izmazgāt apakšveļu. Darba bija pietiekami līdz pusdienlaikam.

- Kāpēc tu stāvi ar šo kropli! - tikmēr Regīna aizrādīja kalponei. - Pie šiem arābiem, nekas nenotiek nejauši. Viņi ir šausmīgi viltīgi.

Interesanti, ka Kamars eiropiešus uzskata par viltīgiem, bet Regīna arābus. Un abas puses ir pārliecinātas savās domās un aizdomās.

- Viņš grib doties uz Oksfordu, - sacīja Doroteja. - Viņš iemācījās angļu valodu tāpēc, lai varētu tur iestāties.

- Ceru, ka tas nekad nenotiks! - Regīna nošņāca.

- Bet varbūt tā ir mūsu iespēja? - Doroteja teica.

- Saki, ko tu ar to domā. - Regīna pacēla galvu, pagriezās. Viņas acis uzmanīgi iepletās.

- Anglija ir mūsu valsts. Un neatkarīgi no tā, cik daudz naudas ir arābu tirgotājam, es domāju, ka viņa dēlam būs ļoti grūti iestāties Anglijas universitātē bez protekcijas.

- Es dažreiz brīnos, - sacīja Regīna, - kur tu iemācījies tā runāt.

- No grāmatām, - Doroteja godīgi atbildēja. - Man ir laba atmiņa, un es savas mīļākās grāmatas atceros veselām lappusēm no galvas.

- Kādas tad ir tās tavas mīļākās grāmatas? - jautāja Regīna, neslēpjot nicinājumu pret Dorotejas iecienīto izklaidi, ar ko viņai nevajadzētu aizrauties.

- Protams, Stāsts par Tomu Džonsu - atradeni! - Doroteja iesaucās. Un vēl es arī mīlu Gulivera piedzīvojumus.

- Ak jā, - Regīna atmeta ar roku. - Tikai galvu ar muļķībām piebāz.

Bet Dorotejas vārdi palika viņai atmiņā.

- Jūs runājāt par viņa vēlmi doties uz Angliju?

- Viņš man teica, ka Rahmana kungs neuzticas eiropiešiem. Viņš saka, ka eiropieši gan apsola samaksāt par mūsu atgriešanos, bet pēc tam aizmirsīs par saviem solījumiem, - sacīja Doroteja.

- Un ko tu teici?

- Es teicu, ka jūs varat viņam izsniegt kvīti.

- Un viņš?

- Viņš domā, ka ar to nepietiek.

- Šodien es atkal runāšu ar Rahmanu, - teica Regīna, - jo to vairs nevar izturēt. Mēs ar katru stundu attālināmies no Rangūnas. Es nevaru Omānā gaidīt iespēju, jo vispirms man jātiek līdz Rangūnai, pie Džuliana un nepieļaut lai tenkas par manu uzvedību, par to, kā es sev nopirku biļeti mājās, nonāk Rangūnā pirms manis. Vai tu to saproti?

- Protams, - Doroteja atbildēja.

- Šodien es viņam piedāvāšu visu iespējamo, pilnīgi visu! Man jānopērk, jāizlūdz, jāizdabū ...

Pēc pusdienām vest sarunas ar Rahmanu Regīna devās viena pati. Doroteja palika kajītē. Viņa nevarēja tur nosēdēt, un viņa izgāja uz klāja. Viņa gribēja, lai Kamars arī iznāk, lai pastāsta, kā tur iet. Ka tik Regīna savā neatlaidīgajā vēlmē nokļūt Rangūnā nesasola pārāk daudz.

Bet Kamars neiznāca. Jau sāka satumst.

Doroteja ieraudzīja Deivisu. Izrādās, ka briti dzīvoja apakšējā klājā kopā ar matrožiem. Deiviss sūdzējās, ka ēdiens ir slikts, taču, tiesa, viņiem pāri nedara.

Un nespiež strādāt.

Bija jau pilnīgi tumšs, siltajās debesīs izlija spilgtas tropiskās zvaigznes, baskājaini matroži virs klāja iededzināja laternas, un kajītēs iegaismojās arī logi. Dorotejai kļuva auksti un neērti. Viņa atgriezās kajītē.

Drīz pēc tam ieradās Regīna. Viņa bija nikna. Viņa pie vēdera spieda kastīti ar savām rotaslietām, uz kuras bija izdarījusi galveno likmi. Bet Rahmans tomēr atteicās no dārglietām, iepriekš tās aptaustījis un teju vai apostījis. Viņam tās šķita nepietiekama samaksa. Regīna piedāvāja uzrakstīt parādzīmi, un arī tas nelīdzēja.

- Kā izturējās Kamars?

Doroteja vēlējās, lai viņš būtu izturējies kā draugs.

- Viņš klusēja, bet es sapratu, ka ir sava tēva pusē. Viņš ir nelietis!

- Kāpēc jūs tā domājat?

- Es pazīstu cilvēkus. Un pati neesmu svētā, man ir vieglāk saprast cilvēkus nekā tev, jo tu vēl esi naiva muļķe!