Ļaunuma spogulis

- Vai jūs slikti jūtaties? - Doroteja jautāja.

- Manī iekšā ir slimība, - sacīja Kamars. - Bet Kairā ir viens ārsts, kurš ir slavens visā pasaulē. Viņš apsolīja mani izārstēt ar zālītēm.

Dorotejai bija žēl jaunā vīrieša. Viņa gribēja kaut ko izdarīt viņa labā.

- Jūs labi runājat angliski, - viņa teica. - Vienkārši lieliski.

- Es gribu braukt uz Angliju, - jaunietis atbildēja. - Es mācīšos Oksfordas universitātē. Gatavojos vairākus gadus. Man bija skolotājs, tēvs izpirka viņu no pirātiem. Bet tad viņš nomira. Tagad es vēlos atrast citu. Vai vēlaties kļūt par manu skolotāju?

Jaunais vīrietis kautrīgi pasmaidīja, un pēkšņi Doroteja ieraudzīja, ka gredzenā esošais akmens ir nedaudz aptumšojušies. Uzmanību!

Dorotejai bija dīvaini zināt, ka Kamars varētu viņu apdraudēt. Viņa melnais skatiens bija pārāk nekaitīgs un kautrīgs. Bet viņa jau ticēja akmenim.

- Vai tad saskaņā ar jūsu likumiem sieviete var būt skolotāja? - Doroteja jautāja.

- Dažos gadījumos var, - Kamars neskaidri atbildēja.

Viņi apklusa.

- Jūsu tēvs, - Doroteja ierunājās, lai mainītu tēmu, - vai jūsu tēvs tiešām nemainīs kuģa kursu? - Viņa jautāja.

- Tas maksās ļoti dārgi, - Kamars atbildēja.

- Bet ar katru nākamo stundu mēs attālināmies no Rangūnas? - Doroteja jautāja, vērojot, cik viegli kuģis šķeļ viļņus.

- Varbūt, - Kamars dīvaini atbildēja.

- Mana kundze gatava samaksāt dārgi.

- Katra diena maksā daudz zelta monētu. Mūs Omānā gaida tirgotāji . Jums vienkārši nav ne jausmas, cik daudz maisu ar garšvielām guļ zem mūsu kājām.

- Es domāju, ka misis Vitlas vīrs segs jūsu izdevumus.

Kamars pēkšņi pasmaidīja.

- Mēs esam pieraduši, - viņš atklāti pateica, - neuzticēties neticīgajiem. Jūs, kristieši, neturat savu vārdu. Jūs esat krāpnieki.

- Ne jau visi!

- Droši vien ir izņēmumi.

Jūsu cilvēku vidū arī ir daudz krāpnieku.

- Protams. Bet mums ir cits viltus un citi meli.

- Cik maksās kursa maiņa?

- Pajautājiet manam tēvam, - sacīja kuprītis. - Es to izdarītu bez maksas.

"Viņš pārāk uzmanīgi skatās uz mani, no viņa izplūst karsti viļņi... Man kļūst saldi un baigi. Bet  arī žēl viņa. "

- Labāk samaksāt par visu, - Doroteja pateica, novērsdamās no Kamara.

- Tad samaksājiet avansā, - sacīja Kamars.

Doroteja paskatījās uz akmeni. Tas satumsa vēl vairāk.

Viņa jau saprata, kādas briesmas draud no Kamara un kāpēc, akmens apstājas kļūt tumšāks pusceļā. Viņš ar savu akmens datoru nespēja saprast, cik bīstama Dorotejai būtu ši kaislība, kas pārņēmusi jauno kuprīti.

- Es nezinu, kā mana kundze izlems pierunāt jūsu tēvu, - sacīja Doroteja. - Viņa ir gudra, viņa izdomās. Piemēram, viņa var uzrakstīt kvīti ...

- Bet kad mēs jūs atvedīsim, - kuprītis skumji atbildēja, - angļu faktors pateiks, ka viņš jūs nepazīst, ka viņa sieva ir traka, viņas paraksts nav derīgs. Tā tas notika ar mana tēva draugu. Viņš tika izpostīts un pakārts.

- Tātad, mūs gaida ceļš uz Omānu? No kurienes, visticamāk, mēs nekad neatgriezīsimies mājās ...

- Bet Omānā ir arī eiropieši. Tur iebrauc portugāļi, tur iegriežas holandieši ...

- Tie visi ir mūsu ienaidnieki. No viņiem mums nav ko gaidīt žēlastību ...

- Kāpēc jūs piekritāt doties dienestā pie tik nepatīkamas sievietes? - Kamars jautāja.

Viņam bija smieklīgs akcents. It kā viņam būtu grūti izspļaut angļu vārdus, tāpēc viņš vispirms tos attīra no gaļas un izrunā tikai vārdu kaulus.

- Ko es vēl varētu gaidīt? - Doroteja atbildēja. Jāsaka, ka jaunā arāba vārdi viņai bija patīkami.

- Es redzu, ka jūs piederat augstdzimušai ģimenei, - turpināja Kamars. - Es atpazīstu Siāmas princesi, kad ieraugu vienu no tām.

- Siāmas princese? - Šie vārdi viņai neko neizteica. Viņa nebija pārliecināta, vai ir kādreiz dzirdējusi šo vārdu - Siāma. Tā, iespējams, ir arābu valsts. Un pēkšņi viņai bija neērti atzīt, ka viņas māte ir ligoniete no Avas karalistes. Viņa baidījās pievilt jauno kuprīti.

- Jūs esat kā elastīgs zariņš, ar rožu dzinumu, un jūsu lūpas ir kā rožu ziedlapiņas.

- Nevajag, - Doroteja pasmaidīja, - ja turpināsiet salīdzināt, iespējams, drīz mani samulsināsiet.

Kamars apklusa. Doroteja skatījās taisni uz priekšu, noliekusi galvu pār bortu un vēroja, kā skrien vilnis, taču sajuta Kamara skatienu.

- Vai jūs dzīvojat Londonā? - Viņš pēc kāda laika jautāja.

- Jā, mums tur ir māja, tā palika  no mana tēva.

- Jūs neesat trūkumā?

- Ak nē! - Doroteja bija sašutusi. Viņa patiesi neticēja, ka Forestu ģimene būtu nabadzīga.

- Kāpēc tad jūs gājāt par kalponi?

- Man būs grūti un ilgi jums izskaidrot iemeslus, kas mani pamudināja doties šajā braucienā.

- Vai jūs slēpjat savu patieso seju?

Doroteja neatbildēja. Tā kā viņa nezināja, vai kaut ko slēpj, jo neviens, pat Blekberijs viņai to nebija jautājis.

- Jūs man neuzticaties? - Kamars jautāja.

- Es domāju, kā mums nokļūt Rangūnā, - sacīja Doroteja.

- Man ir kāda doma ...

- Pasakiet!

- Par agru. Pirmkārt, paskatīsimies, kādu lēmumu pieņems mans tēvs.

- Vai viņš var mainīt savas domas? - Doroteja nopriecājās.

- Katrs cilvēks var mainīt domas. Pat jūs, Dorotej.