Ļaunuma spogulis

- Viņi var mūs aizvest nebrīvē un pārdot, - sacīja Deiviss. - Esmu dzirdējis, kā viņi izturas pret cilvēkiem. Galu galā mēs priekš viņiem esam neticīgie.

- Es varu un runāšu ar viņiem daudz vieglāk un mierīgāk nekā ar franču pirātiem, pat ja viņi ir tūkstoš reižu katoļi. Tev šeit nav ko darīt, Deivis. Tu airē, vadi buru, es atcerēšos, ka tu izturējāties labi un neapvainoji Doroteju un mani. Bet, kas attiecas uz nopietnām lietām, ļauj man, balodīt, izlemt, kā tās nokārtot. Tā ir tirgotāju džau, es to nosauktu par baggalu, - turpināja Regīna. - Kas arābu valodā nozīmē "mūlis". Nebrīnieties par tās no attāluma pieticīgo izskatu un slīpajām burām, kā zvejnieku felukai. Es domāju, ka šī feluka pēc izmēra nebūs mazāka par mūsu "Gloriju".

Protams, Doroteja nespēja noticēt savai saimniecei - un patiešām, viens liels masts ar slīpu buru un otrs, ļoti mazs, arī ar vienu slīpu buru, nevarēja piederēt lielam kuģim.

Baggalas siluets drīzāk atgādināja ātru laivu, taču tai bija augsts pakaļgals, kā uz "Glorijas", kas beidzās ar izgrebtu tranšu ar divām logu rindām, it kā tas būtu pārnests no angļu kuģa uz arābu feluku.

Kuģis tuvojās diezgan ātri, un ceturtdaļstundas laikā Doroteja saprata, ka viņa ir kļūdījusies, jo to cilvēku figūras, kuri skatās uz laivu, noliecoties pār baggalas falšbortu, bija tik mazas, salīdzinot ar kuģi, ka nācās atzīt misis Vitlas vārdu patiesumu.

Laiva petuvojās baggalas zaļā krāsā nokrāsotajam bortam, no turienes laivā tika nomestas kāpnes ar koka kāpšļiem, bet, pa no augšas nolaistajiem tauvu galiem, trīs matroži šalvaros un jakās uz kaila ķermeņa ātri nolaidās laivā. Viņi visi bija tumsnēji, neliela auguma un veikli cilvēki, kuri nepārstājot smaidīt, kaut ko ātri paziņoja un sasaucās ar tiem, kas šo ainu vēroja no augšējā klāja. Tā kā pasažieriem nevajadzēja ņemt līdzi neko citu kā tikai sieviešu lādes, viņas, ar angļu jūrnieku palīdzību uzkāpa uz klāja, kur viņas sagaidīja jauns vīrietis, kopā ar ziņkārīgu arābu baru, ģērbies dzeltenā halātā, ar zaļu turbānu uz galvā. Viņš bija tievs, šauriem pleciem, uzmanīgām melnām acīm, kas nolūkojās no zem olīvkrāsas sejas smagajiem plakstiņiem.

- Laipni lūgti, - viņš ierunājās angļu valodā.

- Sveicināti. - Regīna jau bija pieņēmusi karalisku stāju un bija vēl pārliecinātāka par sevi nekā korsāru sanāksmē. Es priecājos, ka uzminējāt mūsu piederību. Mani sauc lēdija Regina Vitla, un es esmu Ostindijas kompānijas Rangūnas faktora dzīvesbiedre.

- Es priecājos jūs sveikt uz mana kuģa, - sacīja šaurplecainais cilvēciņš. Doroteja saprata, ka viņam nav vairāk kā divdesmit gadu. - Mani sauc Kamars al-Zamans, - jauneklis sacīja. - Es esmu cienījamā Abd-ar-Rahmana dēls, kuram pieder šī baggala un daudzi citi kuģi un mājas. Es lūdzu jūs doties pie mana tēva, kurš jūs gaida savās istabās.

Šaurplecainais jaunietis ar sausu roku izdarīja platu žestu, kas izlīda pie elkoņa, kad plata piedurkne noslīdēja līdz plecam.

- Es pateicos jums par palīdzību, - sacīja Regīna. - Bet vispirms es lūgšu jūs sagādāt man un manai kalponei kajīti, lai mēs varētu sakārtoties, pirms parādāmies jūsu tēva acu priekšā. Un dodiet vietu arī maniem jūrniekiem, jo ​​viņi ir drosmīgi un uzticami cilvēki, kas ir daudz darījuši mūsu glābšanas labā.

Jaunietis nolieca labi sasietajā zaļajā turbānā tārpto galvu un ātri ierunājās arābu valodā, dodot rīkojumus apkārtējiem cilvēkiem, kuri viņu uzklausīja, taču uzreiz nesteidzās izpildīt pavēles, bet vispirms uzdeva jautājumus, uz kuriem jaunais cilvēks nespēja atbildēt un tāpēc kļuva dusmīgs un kliedza uz matrožiem. Dorotejai, skatoties šo ainu, nāca smiekli it īpaši tāpēc, ka jaunietis viņai bija patīkams, un viņš pats, ar savām lielajām melnajām acīm uzmanīgi aplūkojot izglābtos, vairākas reizes pakavēja skatienu pie Dorotejas, kurai bija prieks uzzināt, ka viņa atstāj lielāku iespaidu uz viņu nekā krāšņais putns Regīna. Viņai jau bija apnicis fakts, ka visi pasaules vīrieši ir traki par šo resnuli, savukārt Doroteja arī nav pēdējā meitene pasaulē, vismaz uz viņas ielas tika uzskatīta par skaistāko no meitenēm un neviens neapstrīdēja viņas pārākumu, varbūt tāpēc, ka uzskatīja, ka viņa vēl ir tikai meitenīte - glīta, pat skaista, bet tikai meitenīte. Tas arī saprotams, teica māte, jo Doroteja uzauga kaimiņu acu priekšā, bet laiks skrien tik ātri, ka tikko esi pieradis, ka pa ielu skraidelē melnmataina zilacaina meitenīte īsā kleitiņā, kad izrādās, ka viņai jau pienācis laiks precēties ... Doroteja juta, kā Kamars atkal paskatās uz viņu, un atklāti satika viņa skatienu, liekot viņam savukārt nolaist acis.

"Viņš samulsa" sajūsminājās Doroteja. Galu galā katrai sievietei ir glaimojoši satikt vīrieti, kurš viņas priekšā kautrējas, bet citi vīrieši viņam ar cieņu paklanījās.

- Jums parādīs jūsu kajītes, - sacīja jauneklis. - Es ceru, ka tās jums patiks.