Ļaunuma spogulis

- Ej un palūdz ūdeni, - Regīna pavēlēja. - Citādi, protams, viņi aizmirsīs.

- Un kā ūdens ir arābu valodā? - Doroteja vaicāja.

- Manuprāt - su. Bet varbūt es kļūdos.

Bet Dorotejai nebija jāskaidro arābiem, jo ​​tieši šajā brīdī, bez klauvēšanas, ienāca divi matroži ar bļodām un spaiņiem. Viņi mēģināja paskaidrot Regīnai, ka gatavi sievietes aplaistīt, bet Regīna viņus izdzina un sacīja, pagaršojot ūdeni ar pirksta galu:

- Es stāvēšu bļodā, tu man liesi virsū no krūzes. Patiesībā ūdens varēja būt karstāks.

Regīna ilgi mazgājās un kalponei gandrīz neatstāja ūdeni, varbūt pat to darīja tīšām. Tas bija sods par jaunā kupraiņa uzmanību. Dorotejai bija pamats tā domāt, jo bez redzama iemesla Regīna pēkšņi paziņoja:

- Vislielākā kroplība ir kupris. Tajā ir kaut kas pretīgs. Un neatbildi, es zinu, ko tu man atbildēsi. Starp citu, vai pamanīji, kāds viņam smaragda gredzens?

- Nē, mem.

- Stulbi. Sievietes pienākums ir pamanīt šādas lietas. Sieviete tiek aicināta novērtēt dārgas un skaistas lietas.

Beidzot Regīna bija gatava apciemot kuģa īpašnieku. Viņi izgāja no kajītes.

Pie durvīm tupēja melnādains zēns īsās biksēs. Redzēdams sieviešu iznākšanu, viņš ar baigu izsaucienu aizskrēja prom, un, pirms viņas paspēja aiziet no kajītes desmit soļus, parādījās saldais Saīds un sāka, izpletis rokas, aicināt viņas sekot.

Un te Doroteju gaidīja pārsteigums.

Al Rahman kunga kajīte izrādījās maza un ārkārtīgi pieticīgi mēbelēta. Tās īpašnieks sēdēja uz ar paklāju apklāta dīvāna, bet viešņām bija sagatavoti ar ādu pārklāti pufi, kas izskatījās pēc mīkstām mucām. Tumši sarkans paklājs klāja grīdu un dīvānu. Uz tā, basām kājām zem sevis, sēdēja valdnieks jaunajai un nepazīstamajai pasaulei, kurā Doroteja bija iekļuvusi.

* * *

Nebija grūti uzminēt, ka Rahmana kungs un viņa dēls Kamars ir tuvi radinieki. Un tagad, kad kuprītis nostājās sānos dīvānam, uz kura sēdēja tēvs, viņa seja šķita kā tēva sejas atveids. Tikai tos gleznojot, debesu mākslinieks bija visu rozā krāsu izmantojis tēva sejai, bet jaunietim palikuši tikai dzeltenie un brūnie toņi. Bet tās milzīgās melnās acis ar biezajām skropstām, nozagtas kaislai sievietei, kura nespēj pacelt smagos augšējos plakstiņus, kas aizsedz redzokļu augšējo daļu, piešķir  sejai vienaldzības un miegainības izpausmi. Kas nebūt nav taisnība. Kādreiz Rahmana kunga ķermenis, izņemot kupri, bija tāds pats kā viņa dēlam - šauriem pleciem un tievs. Bet gadu gaitā tas ieguva stingru apaļu vēderu, kas it kā bija pielikts Rahmanam priekšā. Smieklīgi, domāja Doroteja, kupris pielīmēts dēla mugurai un tēva vēderam.

- Apsēdieties, - sacīja Rahmans.

Doroteja nesaprata vārdus, taču šis žests neizraisīja neizpratni.

Apsēdās arī Kamars, izteiksmīgi skatoties uz Doroteju.

- Priecājos, ka liktenis noveda jūs uz mana kuģa, - sacīja Rahmans. Pareizāk viņš to izrunāja arābu valodā, un viņa dēls nekavējoties pārtulkoja šo frāzi angliski.

- Mēs arī priecājamies, ka tiekoties ar jums tikām izglābtas, - Regīna atbildēja.

Pēc tam viņi kādu laiku smaidīja viens otram, jo ​​darīt labus darbus un pateikties par tiem ir prieks gan viesiem, gan saimniekiem.

Ienāca zēni un atnesa krūzes, garas glāzes un paplāti ar riekstiem un rozīnēm. Aiznesa arī viesiem. Kamars paskatījās uz Doroteju, bet Doroteja uz sevi ar kritisku skatienu. Viņas parastā pelēkā kleita bija saņurcīta, bet vismaz tīra un vesela.

Salds šķidrums, šķiet, atšķaidīta ābolu sula, šūpojās tumšajās glāzēs.

- Laika apstākļi pēdējās dienās ir bijuši labi, - sacīja Rahmana kungs.

- Laika apstākļi ne vienmēr piemēroti braukšanai ar laivu bez kajītes, - Regīna atbildēja.

Kamars ātri un pārliecinoši tulkoja. - Kur viņš tā iemācījās valodu? Domāja Doroteja.

- Cienājaties, - teica Rahmans. - Es nevaru jums piedāvāt augļus, jo atklātā jūrā esam jau divas nedēļas un daļa pārtikas beigusies.

Kamara tulkošanas laikā Rahmans izpleta rokas, paužot skumjas, un plakstiņi nolaidās vēl zemāk, atstājot acīs tikai šauras spraugas.

Kad viņi sāks runāt par lietu?

- Ceru, ka jūsu dēls ir jūs informējis, - Regīna beidzot sacīja, it kā būtu sadzirdējusi Dorotejas nepacietīgās domas, - ka es esmu Ostindijas kompānijas Rangūnas faktora sieva. Mani sauc misis Regīna Vitla.

Rahmans neatbildēja uzreiz, viņš pārmetoši pašūpoja galvu, it kā būtu ne sevišķi apmierināts, ka tikšanās sākuma daļa beigusies tik ātri un tagad viņam būs jārunā par darīšanām.

- Kas gan lika jums pamest savu kuģi, cienījamā kundze? - jautāja Rahmans. - Un doties tik grūtā un bīstamā reisā?

- Mūsu kuģim uzbruka franču korsārs Surkufs, - sacīja Regīna.

Šis ziņojums sarūgtināja Rahmanu.

- Ai! - viņš teica. - cik slikti! Vai šis elles izdzimums ir atgriezusies mūsu jūrās?

- Esat par viņu dzirdējis?

- Viņš aplaupīja vienu no maniem kuģiem un pakāra manu kapteini pie rājas, jo tas uzdrošinājās šim nelietim runāt pretī! Bet turpiniet savu stāstu, kundze. Vai tiešām tikai jūs izglābāties no briesmīgā likteņa?