Ļaunuma spogulis

- Mums nav vajadzīgas divas kajītes, - Regīna asi attrauca, jo nevarēja izturēt, ka citi pielīdzina viņas tiesības ar kalponi. - Šī meitene, Doroteja, ir mana kalpone, un viņa atradīsies vienā kajītē ar mani, jo man viņa ir vajadzīga dažādiem pakalpojumiem.

Dorotejai šķita, ka jaunā vīrieša acīs uzplaiksnīja vilšanās, un izjuta tādu dusmu lēkmi pret šo vistu, ka bija gatava to nožņaugt. Bet jūtīgā Regīna sajuta, ka apvainojusi kalponi, un nopriecājās. Viņa mīlēja pazemot cilvēkus, visiem apkārtējiem bija jāzina viņu daudz zemākās vietas.

- Nepievērsiet uzmanību, ja jūsu kajītē mazliet smaržos pēc tabakas, - Kamars pēkšņi pasmaidīja. - Tā ir stūrmaņa kajīte, un viņš ar prieku to jums novēl tik ilgi, kamēr jums to vajadzēs.

- Ah, - Regīna sacīja, - cik žēl, ka mēs kādam sagādājam neērtības.

- Stūrmanis būs laimīgs, - nogrieza jauneklis. - Tagad jūs pavadīs uz kajīti. Un pēc ...

- Pēc stundas, - Regīna sacīja.

 Pēc stundas pēc jums atnāks. Mans tēvs jūs gaidīs.

Jaunietis pagrieza viņām muguru, bet darīja to tik neveikli, it kā negribētu pagriezties. Un tad Doroteja saprata, kas par lietu - Kamaram bija kupris.

Viņš nepiederēja pie tiem sīkajiem, zemajiem, neglītajiem kupraiņiem ar varenām rokām, kas nokarājas līdz zemei. Viņa kupris bija samērā mazs un nespēja saliekt ķermeni, drīzāk šķita, ka kāds ļauns jokdaris starp plecu lāpstiņām iestādījis bumbu. Un kupraiņa izskats neizraisīja riebumu, bet tikai žēlumu pret netaisnīgo likteni.

Mazliet pieklibojot un neatskatoties jauneklis aizgāja, un viņam sekoja vairāki cilvēki, kamēr viens no atlikušajiem, resns bārdains vīrietis ar it kā platu otu uzzīmētiem sarkaniem vaigiem, lūpām un uzacīm, teica, rādīdams ar pirkstu uz savām krūtīm:

- Said.

- Rahman, - Regīna atbildēja. - Jakši.

- Ko jūs teicāt? - Doroteja vaicāja.

- Tie ir kaut kādi no viņu pieklājības vārdiem, es viegli uztveru citas valodas, bet ne vienmēr atceros, ko nozīmē visas šīs nejēdzības.

Regīna redzēja, kā divi matroži aizved Deivisu un Henriju.

- Mēs tiksimies! - Viņa nokliedza ceļabiedriem.

- Lai dod Dievs, -  Deiviss atbildēja.

- Neaizmirstiet mūs, kundze, - Henrijs piebalsoja. Jūrnieki jutās nedroši un kautrīgi. Jūrā, laivā, viņi bija drosmīgāki.

- Es jūs atceros, - Regīna atmeta ar pilnīgu roku. - nekas ar jums nenotiks.

Saids kaut ko teica kundzei arābu valodā, acīmredzot pārliecināts par viņas plašajām zināšanām. Doroteja paskatījās apkārt.

Baggala diez vai bija mazāka par "Gloriju", taču angļu kuģa korpuss bija daudz masīvāks un garāks, kas atļāva "Glorijai" ietilpināt daudz vairāk preču. Uz tā bija vairāk mastu, tie stāvēja tuvāk, un, iespējams, daudzās buras palīdzēja pārvietoties ātrāk. Bet, tiklīdz Doroteja piegāja pie borta un pavēroja, kā baggalas deguna priekšā šķeļas viļņi, saprata, ka šī laiva ātrumā nepiekāpsies pat "Klarisai". Jā, uz tās atradās tikai divas buras, taču to izmēri nebija iedomājami - galvenās buras slīpa rāja pacēlās piecdesmit jardu virs klāja, un tās trīsstūris varēja aizsegt baznīcas zvanu torni Londonā ...

- Aizver muti, - Regīna teica, - attopies un netēlo te muļķīti no laukiem.

- Nāku, - samulsusi sacīja Doroteja. - Bet kas notiks ar mūsu laivu?

Pēkšņi Dorotejai laivas kļuva žēl - tukša, pamesta, tā tagad peld, piesieta tauvā pie baggalas pakaļgala.

- Mums būs jāmaksā par šo braucienu, - Regīna atbildēja. - Un šāda laiva maksā labu naudu.

Doroteja saprata, ka Regīna jau ir sākusi aprēķināt, domās tirgojoties ar Abd-ar-Rahmana kungu, kuram tagad bija jānogādā dižciltīgā kundze uz Rangūnu vai Kalkutu.

Saīds ieveda dāmas pakaļgala kajītē, kas nejaušības dēļ atradās gandrīz tajā pašā vietā, kur atradās Regīnas kajīte uz "Glorijas", unbija  tikai nedaudz mazāka.

Kabīne bija izklāta ar paklājiem, bija divi zemie pufi un zems apaļš galds. Bet nebija ne krēslu, ne pusdienu galda. Doroteju tas nepārsteidza, jo viņa zināja, ka austrumu cilvēki sēž uz paklājiem vai zemiem dīvāniem un ņem ēdienu ar rokām.

Acīmredzot stūrmanim nācās steigšus pamest savu kajīti, jo uz viena no pufiem bija kaut kādi halāti un bikses, uz paklāja blakus stāvēja ar zeltu izšūti apavi ar uzliektiem purngaliem, it kā no pasakām "Tūkstoš un viena nakts", kuras Doroteja bia lasījusi būdama maza...

Kad Saids, paklanījies, atstāja kajīti, Regīna, pārsteigumu pilna, sacīja, it kā skaļi turpinātu domāt:

- Es sapratu, kāpēc viņš uz tevi tā skatījās. Tu esi manā dārgajā kleitā! Protams, viņš vērtēja pēc kleitas un nolēma, ka arī tu esi dāma! Tas ir absurds!

Pēdējais attiecās uz kuprotā arāba acīmredzamo aklumu.

- Redzēji, kāds neglītenis!

- Viņš man nelikās neglīts.

- Protams. Tad novelc manu kleitu. Tev lādē ir sava. Pēc tevis visas lietas ir jāmet prom!

Tas bija negodīgi, jo Doroteja šajā kleitā laivā bija pavadījusi vairāk nekā nedēļu, bet pirms tam vairākas dienas lazaretē. Diez vai tagad bija vērts atcerēties, kāda tā bija agrāk. Nē, šis nelaimīgais arābs skatījās uz viņu, jo redzēja viņā skaistu meiteni. Tieši tā!

Pārliecināt sevi nebija grūti; bet savos minējumos ar kundzi Doroteja nedalījās.