Ļaunuma spogulis

Lai gan bura tomēr deva zināmu ēnu, līdz pusdienlaikam tā tik ļoti samazinājās, ka saule vienalga sasniedza ceļotājus. Rezultāti kļuva redzami ceļojuma trešajā dienā. Regīnai bija vissliktāk - viņai bija plāna balta āda, kas atklātās vietās kļuva sarkana, un līdz vakaram Regīnu sāka mocīt apdegumi. Viņa gribēja tos atdzesēt ar jūras ūdeni, bet Deiviss stingri pavēlēja to nedarīt, jo tad sāktos čūlas un no tām varēja pat nomirt. Misis Vitla izvēlējās izturēt un uzmanīgi mitrināja ādu ar svaigu ūdeni. Dorotejai bija visvieglāk - āda, tumšāka nekā pārējiem, tik ļoti nebaidījās no saules un tikai satumsa. Bet Dorotejai bija neērti, ka viņa ceļa grūtības iztur vieglāk nekā saimniece, un viņa rūpējās trīs reizes vairāk.

Ceturtajā dienā saule pazuda auz mākoņiem, bet vējš pieauga, un matrožiem bija jāstrādā pie buras un pie stūres, lai laiva turētos uz viļņa. Bet viņi nevarēja zināt, vai tuvojas zemei, vai viņus kaut kur aiznes okeāna straume.

Okeāns bija bezgalīgs, vienaldzīgs, un Dorotejai, šķita, kā dzīvā radība, kas ar lielu ziņkāri skatījās uz to, kā laiva ar mazajiem cilvēciņiem rāpo pa tā ādu, un varbūt okeāns pat apsvēra, kurš no laivas pasažieriem nomirs pirmais.

Viens no diviem ūdens ankeriem beidzās piektajā dienā. Deiviss teica, ka būtu jauki ierobežot ūdeni, pretējā gadījumā viņš pamanīja, kā Doroteja lej uz saimnieces rokām svaigu ūdeni. Regīna apvainojās un sāka kliegt uz matrožiem. Viņi drūmi noklausījās, un, kad viņa beidz bļaustīties, Deiviss aiznesa pilno muciņu uz pakaļgalu, paņēma krūzi un kopš tā laika pats dalīja ūdeni - krūzi no rīta, pēcpusdienā un vakarā. Ar to vajadzēja pietikt nedēļai, un līdz tam bija jāsastop zemi vai kuģi.

Reiz vakarā, brauciena septītajā dienā, pie horizonta parādījās kuģis, bet laivu no tā nepamanīja.

Cilvēkus arvien vairāk apņēma briesmīga bezcerība. Un visvairāk Regīna sodīja sevi, kas pēkšņi saprata, ka kauns, no kura viņa aizbēga, ir daudz labāks nekā nāve, kura viņiem tuvojas.

Pašā laivā nekādi īpaši notikumi nenotika, izņemot lēkmi, kas kādu nakti piemeklēja Henriju - viņš atrāpās uz sieviešu pusi un čukstus sāka pierunāt Doroteju viņu samīlēt, jo viņi tik un tā nomirs. Regīna pamodās un brīnumainā kārtā Henriju nenodūra, jo Deiviss viņu paspēja aizvilkt. Bet Regīna saprata un pati pateica Dorotejai, ka viņas vara uz kuģa vājinās, jūras braucēju stāvoklim pasliktinoties. Vēl viena vai divas dienas, un vīrieši izies no kontroles. Viņa pat domā, ka Deiviss jau tagad viņām dod ūdeni un cepumus mazāk, nekā ņem pats. Bet vēlāk vispār vairs nedos. Doroteja ļoti nobijās, viņa tik ļoti cerēja, ka Deiviss neuzņemsies tādu grēku uz savas dvēseles.

Jūrnieki novājēja un pārstāja airēt, palīdzot burai. Visi bija notrulināti, pārtrauca mazgāties un tikai gaidīja savu kārtu, lai padzertos ...

Un tomēr vissliktākais notika tikai iztēlē.

Patiesībā, tieši sakot, misis Vitlai un viņas kalponei pasakaini paveicās. Viņām nebija izredžu izkļūt no šīs avantūras dzīvām. Un tikai sliktās zināšanas par okeānu un briesmām, kas gaida ceļotājus, varētu pamatot Regīnas lēmumu.

Saskaņā ar visiem jūras dzīves likumiem viņiem bija vai nu jāmirst no slāpēm un izsalkuma, vai arī jāapgāžas jau pirmajā stiprajā vējā. Nekas tāds nenotika, un ne tāpēc, ka viņas aizsargātu Milodars, kurš patiesībā bija pilnīgā neziņā par notikumiem un ieslīdzis strīdos ar Zemenergo, turpināja dusmoties, bet gan tāpēc, ka liktenis dažkārt atļaujas pasmīnēt un atvieglot varoņu bezcerīgo likteni tikai tāpēc, lai viņus pēc tam iemestu ugunīgā ellē.

* * *

Desmitajā dienā, kad ankera apakšā vēl šļakstījās ūdens, un cepumi, kaut arī mitri pēc vakardienas brāzmas, kas nobiedēja dāmas, bet kam laivu apgāzt neizdevās, bija smags sāļas mīklas pikucis un bija pat vēl sālītas liellopa gabals, kurš joprojām gulēja zem vējtvera, tas ir, ilgi pirms brīža, kad piedzīvojumu romānu neveiksmīgajiem varoņiem pienāk palīdzība, Deiviss pakāpās uz ankera, tad nostājās uz tā un sāka vicināt rokas. Henrijs pacēla zemu nolaisto buru un, aizskrējis pie pakaļgala, nolika stūri pa labi. Kā no tā varēja nojaust, matroži tālumā bija ieraudzījuši buru, kas izskatījās gaiša uz pie horizonta uzkāpjošo tumšo mākoņu fona.

Tas notika no rīta, bet ne agri, apmēram pulksten deviņos. Diemžēl misis Vitlas zelta pulkstenis-bregets bija apstājies - tajā kaut kā bija iekļuvis ūdens, un precīzu laiku varēja aprēķināt tikai aptuveni, atbilstoši saules augstumam virs okeāna.

Ir grūti aprakstīt prieku, ar kādu ceļotāji redzēja, ka nezināmais kuģis arī sāka evolucionēt uz laivas pusi - acīmredzot viņi ne tikai redzēja uz tās nelielo buru, bet arī saprata, ka redz kuģa avārijā cietušus jūrniekus, kuriem nepieciešama palīdzība.

- No uguns, atkal ugunī, - Doroteja dzirdēja Deivisu caur zobiem nomurminām.

- Ko tu ar to gribi teikt? - Doroteja nodrebēja.

- Tas nav mūsu kuģis.

- Protams, ne jau mūsu, - Regīna atbildēja. - Tas ir arābu džau. Es  tādus redzēju, kad dzīvoju Kalkutā.