Ļaunuma spogulis

- Pat nemēģini! - iebļāvās Regīna, nobijusies ka pazaudēs savu galveno īpašumu. - Labāk to kleitu izmazgā! Es par to samaksāju sešpadsmit ginejas. Tev nekad neredzēt tādu naudu.

- Tātad slīcināties vai neslīcināties?

- Zini, ko, - saimniece atbildēja mierīgāk, bet ļaunāk, - es pati arī protu sarīkot izrādes. Un zinu, ka tu pat negrasies slīcināties, bet tikai gribi mani pakaitināt. Apdomā labi, es tevi vēlāk par to sodīšu. Bet pagaidām man tu esi vajadzīga, un es tevi mīlu. Varbūt es tevi mīlu vairāk nekā jebkuru citu cilvēku pasaulē, neskaitot kādu vīrieti ... Es tev pastāstīšu par viņu, tiklīdz kļūs tumšs, citādi šeit ir karsti un piedevām šūpo. Un velti tu pārstāji no manis baidīties. Esmu intrigante un ienīstu nekaunīgas meitenes.

Regīnas balss izklausījās tik draudīgi, ka Doroteja uz brīdi šauboties par savu drošību, paskatījās uz gredzenā esošo akmentiņu. Akmens bija nekaitīgi sārts - Dorotejai nekas nedraudēja. Tātad misis Vitla vēl nedomāja atriebties.

Regīna pasauca Deivisu un aizrādīja, ka viņš uzkliedzis kundzei. Uz ko Deiviss atbildēja, ka visu interesēs ir nokļūt līdz Anglijas īpašumiem. Bet uz to ir maz cerību. Nevajag sevi mierināt. Tāpēc palīdzēsim viens otram, nevis kaitēsim. Viņi, vīrieši, vadīs kuģi un ļaus sievietēm veikt mājas darbus, dalīties ar pārtiku un ūdeni, bet neiejauksies vīriešu lietās.

Un te nu Doroteja pamanīja, ka tad, kad ar Regīnu runā bez šaubām, ka viņa paklausīs, misis Vitla tūlīt pārvēršas par kautrīgu jēriņu. Vismaz ārēji.

Bet saruna par attiecībām uz čaumalas ar to nebeidzās, bet turpinājās nākamajā dienā pusdienlaikā, kad Regīna kā saimniece ielēja svaigu ūdeni, bet Doroteja sagrieza maizi un katram uzlika gabalu sālītas liellopa gaļas.

Ap to laiku, sievietes, kuras lielāko dienas daļu slēpās buras ēnā, bija noģērbušās līdz apakšsvārkiem un krekliem. Deiviss ne ar ko neizrādīja iebildumus, it īpaši tāpēc, ka paši jūrnieki bija kaili līdz viduklim, bet jaunais Henrijs sāka skatīties uz Regīnas krūtīm, kas tagad bija gandrīz kailas un gulēja brīvas, kā kokosrieksti, kas karājās pie palmas. Viņš paskatījās uz misis Vitlu tā, ka Doroteja nobijās: ja nu metīsies virsū? Bet te ierunājās pati Regīna. Viņa vērsās tieši pie vasarraibumainā, zemnieciskā Henrija:

- Paklau, balodīt, un ieliec to savā galvā: ja jūs ar Deivisu varēsiet mūs nogādāt Kalkutā vai vismaz drošā vietā uz sauszemes, es apsolu, ka jūs kļūsiet par labi nodrošinātiem cilvēkiem līdz sava mūža galam. Manis izglābšna un lojalitāte Kompānijai maksās daudz. Saprati?

Deiviss pamāja ar galvu, Henrijs novērsa skatienu no misis Vitlas valdzinājumiem.

- Bet, tiklīdz jūs kaut kādā veidā uzdrošināsieties izraisīt manu neapmierinātību, labāk nolādiet dienu, kurā jums bija nelaime nākt pasaulē. Protams, jūs varat mūs likvidēt, bet tad cerība kļūt bagātiem un beigt savas dienas mierā un labklājībā aizlidos no jums kā tā tur kaija.

- Kaija, - kundzei pakaļ atkārtoja Doroteja. - Vai kaijas lido tālu prom no zemes?

- Pat ja arī nelido tālu, mēs nezinām, kurā virzienā ir zeme, -  drūmi atbildēja Deiviss, kuram nepatika draudi, it īpaši tāpēc, ka viņš nebija devis nekādu pamatu pārmetumiem.

Uz laivas klāja iestājās klusums, kas ilga līdz saulrietam.

Kad pienāca vakariņas, Deiviss nolaida buru, un misis Vitla vīriešu pusei nodeva ūdeni un galetes.

Gulēt bija neērti, sievietes apakšā noklāja rezerves buru un iespiedās telpā starp dibenu un brangām.

Drīz uzlēca mēness, laivu plaši un reti šūpoja okeāna vāli. Negribējās domāt, ka šis ceļojums varētu beigties slikti.

... Regīna sāka stāstīt Dorotejai par to, kā viņai izdevās aizbēgt no pirātu kuģa. Arī jūrnieki sarunājās laivas pakaļgalā, bet viņu balsis bija neskaidras, sajaucoties ar ūdens šalkām, kas laizīja laivu. Naktī sāka līt. Doroteja teica, ka viņai ir nazis, kuru doktors Strengls paklusām iedeva šķiroties. Regīna to atņēma, sakot, ka Doroteja tāpat nespēs nevienu nodurt, jo viņa joprojām ir tikai bērns, bet, ja būs nepieciešams, Regīna viņu aizsargās.

Nākamā diena bija karsta un gandrīz bez vēja. Matroži mēģināja ķert zivis, bet drīzāk to darīja vēlēšanās kaut ko darīt, jo viņiem vienalga netika iedots ne brazieris, ne krams. Pat tad, kad trešajā dienā laivā ielidoja vairākas lidojošās zivis, tikai Deiviss, notīrījis zivis ar savu nazi, to kaut kā norija. Pārējie ēst jēlas zivis atteicās.