Ļaunuma spogulis

Ieroču klājs bija tukšs, līķi acīmredzot bija izmesti aiz borta, nekas cits nebija novākts. Lūka uz priekšējo tilpni bija aizvērta, blakus, balstoties uz ieroča, sēdēja franču jūrnieks. Tātad, uzminēja Doroteja, tur ieslodzīja "Glorijas" matrožus un karavīrus. Par laimi sargs skatījās uz citu pusi, un Doroteja, paslēpjoties aiz pārvietotajiem lielgabaliem, cenšoties neiekāpt sažuvušo asiņu peļķēs, uzskrēja pa trapu uz augšējā klāja.

Tur valdīja balta, gandrīz necaurredzama migla, un Dorotejai šķita, ka viņa iekļuvusi milzīgā, gaišā, ar pienu piepildītā teltī, un, vajag tikai atgrūsieties no tās kājām, un varēs šajā pienā peldēt, pacelies tādā augstumā, no kurienes dzird rāju čīkstoņu, dūkoņu, vēja pilnajās burās to plīkšķus un kaiju kliedzienus.

Priekšā atskanēja zvana sitiens, vēl viens ... Uz to atbildēja "Glorijas" zvans. Tātad kāds stāvēja uz kapteiņa tiltiņa un apmainījās ar signāliem ar "Klarisu".

Doroteja pārskrēja pāri klājam uz savu kajīti. Pie bizanmasta viņa gandrīz uzkāpa uz guļoša francūža. Pazīstamā veidā noskanēja glases. Doroteja saskaitīja sešas glases, tātad, pulksten septiņus no rīta. Iespējams, glases visā pasaulē, pat tajā mežonīgajā Krievijā sita vienādi.

Viņa ar pūlēm spēja saskatīt cilvēku siluetus pie stūres un cerēja, ka neviens arī viņu neredz.

Doroteja klusi aizskrēja uz savu kajīti. Durvis bija tikai pievērtas. Iekšpusē valdīja rītausmas drūmumais klusums, un bija vēsi - pa izsistajiem logiem ievilkās mitrums.

- Ak Dievs! - Doroteja iesaucās.

Kajīte bija izdemolēta, un, acīmredzot, laupītāji bija uzjautrinājušies pēc tam, kad Surkufs ar gūstekņiem atgriezās uz "Klarisas". Droši vien franči bija meklējuši rotaslietas, naudu vai varbūt vēl kādas citas lietas, vismaz viņus neinteresēja sieviešu kleitas, un viss Regīnas un Dorotejas apģērbs bija izmētāts pa grīdu, gultas pārstumtas no vietas, meklēja zem tām, pat krēsli nez kāpēc bija apgāzti, un spilveni atplēsti vaļā, bet kajītē nosēdušās pūka cēlās gaisā no Dorotejas piesardzīgajiem soļiem.

Un tad Dorotejai sagribējās ātrāk atgriezties aizmugurējā kokpitā, pie doktora Strengla, kļūt neredzamai, varbūt pat netīrai un nesakoptai, lai tikai pēc iespējas ātrāk pamestu kajīti. Cik naivs šķita tagad sapnis nomazgāties un sakopt sevi - ja francūži viņu ieraudzītu, uzskatītu par tādu pašu trofeju kā drēbes.

Bet tomēr, vajadzēja no drēbju un trauku kaudzēm izvilkt nepieciešamo - vispirms svītrainos apakšsvārkus, kuros bija iešūts svarīgais vēstījums. Galu galā pastāvēja iespēja, ka svārki kādam iepatiksies. Pirātiem bija draudzenes Revinjonā, un, kad viņi būs izgrābuši visu vērtīgāko, grābs arī veļu.

Bet svārki neatradās uzreiz, vajadzēja izrakāt daudz matērijas - tikai tad, kad Regīnas kleitas atstāja savas lādes, kļuva skaidrs, cik daudz tērpu viņa paņēmusi līdzi uz Ostindiju. Bet, meklējot svārkus un savu pelēko kleitu, Doroteja atrada svarīgu lietu - aiz Regīnas gultas atradās krūka ar tīru ūdeni un tukša bļoda - acīmredzot, pirms vakardienas kaujas sākuma Regīna nepaspēja nomazgāties. Un Doroteja nespēja pretoties - tīrā ūdens izskats viņā izraisīja tādu iekāri, ka viņa uz brīdi aizmirsa par saviem meklējumiem, klusi piegāja pie durvīm, aizvēra tās ar aizbīdni un, nometusi netīro kleitu un apakšveļu, sāka aplaistīt seju, rokas un plecus ... Arī Regīnai piederošais aromātisko ziepju gabals, kas iepriekš kalponei nebija pieejams, tika likts lietā, un dažu minūšu laikā Doroteja jutās daudz svaigāka un tīrāka nekā iepriekš. Kailā Doroteja atkal sāka meklēt tīras drēbes, un tūlīt arī atradās svītrainie svārki - it kā pēc Dorotejas lūguma viss piepildītos.

Doroteja uzvilka svārkus, bet tad sastinga - viņai virs galvas atkal noskanēja glases. Vai tiešām viņa šeit ir jau pusstundu? Viņa metās meklēt pelēko kleitu.

Atkal noskanēja zvans, lielais zvans virs galvas. No tālienes no "Klarisas" atskanēja atbildes zvans. Tas nozīmēja, ka migla vēl nav izklīdusi. Ātri jāatgriežas ...

Un tad kāds paskrāpējās pie durvīm. Tieši paskrāpējās kā mīļākais, kurš baidās pamodināt vecākus, nevis pieklauvēja.

Doroteja gribēja steigties pie durvīm, tad saprata, ka ir kaila no jostasvietas uz augšu. Viņa paķēra pirmo kleitu, kura pagadījās, un, uzvelkot to, sacīja:

- Tūlīt nākšu!

Runājot, viņa jau nobijās: nu, ko viņa dara? Tur taču francūzis, kurš pamanīja, kā viņa iegāja kajītē. Un tagad ... Ko tagad? Doroteja uzvilka kleitu, par laimi modernu, Parīzes, bez vaļu kauliem un stīpām,  līdzīgu grieķu tunikai.

Viņa devās pie durvīm un jau bija nolēmusi, ka, ja francūzis sāks viņai uzmākties, viņa sacels traci - vismaz dežurējošie franču virsnieki varētu iejaukties ...

- Kas tur ir? - Viņa klusi jautāja.

- Atveriet!

Balss bija angļu valodā - dažreiz pietiek ar vienu vārdu, lai saprastu, kas runā. Dorotejai radās mežonīga doma: ja nu tas ir uz kuģa paslēpies anglis, kuram nepieciešama palīdzība?

Viņa atvēra durvis. Nočīkstēja aizbīdnis.

Aiz durvīm stāvēja ļoti dusmīgais, izspūrušais doktors Strengls.