Ļaunuma spogulis

Doroteja saprata tikai to, ka paliks uz "Glorijas". Un paliks arī doktors Strengls, tāpēc, ka lazaretē gulēja divarpus desmiti ievainotu jūrnieku, bet ievainotie virsnieki, kurus Surkufs bija pavēlējis nogādāt uz savas Klarisas bija tikai divi - Fredro un Smitsons. Uz "Klarisas" bija savs ķirurgs. Un, lai arī virsnieki un kungi nesīs galveno izpirkuma maksu, nevarēja atstāt novārtā arī jūrnieku dzīvības - baltie matroži bija vērtīga prece, un vienmēr atradās veids, kā uz tiem nopelnīt ... Surkufs bija paskopsa, un bagātība nebija padarījusi viņu dāsnāku. Viņš centās gūt peļņu no visa - gan no melnā verga, gan no sagūsta grāfa.

Viņš zināja, ka būtībā starp tiem nav atšķirības - abi jābaro un jāsargā, tad tie atnesīs labumu.

Tad Surkufs nokāpa laivā, uz Regīnu vairs neskatīdamies, kura nevarēja izturēt, ja viņai nepakļaujas, un nozvērējās, ka noteikti atriebsies šim nekaunīgajam pirātam - vai tiešām nevarēs? Aiz Surkufa, viņa palīgi drīzāk ar dzīšanu, nevis aicinot aizvilka sagūstītos virsniekus un misis Vitlu, kurai pašai bija jānes sava kastīte, tajā atradās viņas tualetes piederumi. Kastīte, kā zināja Doroteja, vienmēr bija gatavībā, kuģa avārijas gadījumiem. Neko citu paņemt viņa nevarēja. Pie borta Regīna apgriezās, ar acīm sameklēja savu kalponi un pārliecinoši paziņoja:

- Tikai neuztraucies un nepārdzīvo. Turies tuvāk doktoram Strenglam, nepakļaujies francūžu uzmanības pierādījumiem. Iesaku nekavējoties no doktora palūgt kādu ķirurģisko nazi vai pinceti, lai sevi aizstāvētu. Rūpējies par sevi - es tevi izpirkšu. Jau Revinjonā mēs būsim kopā. Pienāc pie manis…

Doroteja pieskrēja pie viņas.

Regīna pēkšņi viņu apskāva ar spēcīgām, pilnām rokām un piespieda pie augstajām krūtīm.

- Piedod, - viņa teica, iedurot knābi Dorotejas plecā. - ka paņēmu tevi sev līdzi... Tā ir mana vaina.

Francūzis formas tērpā un sarkanajā micē atrāva Doroteju no kundzes.

- Pasteidzieties, medam, - viņš auksti sacīja.

- Nu nelieti, to tu man vēl atcerēsies, - misis Vitla pateica.

- Ar prieku gaidīšu šo brīdi, medam, - viņš atņirdzās.

Pulkvedis Blekberijs pienāca pie Dorotejas. Pat tik dramatiskā brīdī viņš tik ļoti ienīda meiteni, ka gredzenā esošais akmens uzreiz kļuva melns.

- Nu, ja izrādīsies, ka tie bija tavi triki, - viņš nočukstēja, - es pats tevi nožņaugšu! - Un pazuda aiz borta.

No apakšas atskanēja Surkufa uzkliedziens, viņa palīgs pagrūda Regīnu pie borta, tur viņu uzķēra franču matrozis. Misis Vitlas galva pazuda aiz borta, un klājs pēkšņi kļuva tukšs, lai gan jūrnieki un karavīri stāvēja turpat un kuģi atstāja diez vai vairāk kā divpadsmit virsnieku un divi tirgotāji.

Tad pirāti sāka no tilpnes izvilkt ruma mucas, acīmredzot, viņiem bija saspringti ar dzērieniem vai arī viņi vēlējās izmēģināt īstu angļu rumu. Tad atnesa sierus un kartupeļu maisus.

Pa to laiku sanitāri un doktors Strengls nokāpa lazaretē, lai aiznestu uz laivu stūrmani Fredro, kamēr Doroteja steidzās pa pēdām, lai atvadītos.

Doktors paziņoja stūrmanim par šķiršanos. Francūži steidzināja.

Sanitāri pacēla nestuves un aiznesa to uz trapu. Doktors pa ceļam pārbaudīja pārsējus, Doroteja atnesa krūzi, un stūrmanis padzērās. Ārsts vēlējās nomainīt pārsēju, bet francūzis viņam teica, ka nav laika te ņemties.

Doroteja gribēja sekot stūrmanim uz klāja, bet francūzis viņu apturēja.

- Nav vajadzības skraidelēt apkārt pa kuģi, mademoiselle, man negribētos, lai ar jums notiktu kas slikts. Puiši ir jauni, un sakarsuši pēc kaujas.

Franču pirāts nebija jauneklis, viņa melnajā bārdā bija daudz baltu pavedienu.

- Esmu no Džersijas salas, - viņš teica. - Neej augšā, kamēr nepaliks tikai prīzes komanda.

Doktors Strengls dzirdēja un teica:

- Viņam taisnība, Dorotej. Gan jau vēl redzēsies ar savu stūrmani.

- Viņš nemaz nav mans, - sacīja Doroteja.

Doktors nez kāpēc iesmējās, bet tad teica:

- Nāc, tūlīt pie manis, man bez palīga ir grūti. Tagad mēs ar tevi esam atbildīgi Dieva priekšā par šo nelaimīgo cilvēku dzīvībām.

Džersijas matrozis apsēdās uz kāpnēm tieši zem lūkas un aizdedzināja pīpi.

Doroteja sāka palīdzēt doktoram, sākumā viņai bija grūti, bet drīz viņa iesaistījās darbā un pavisam notrulinājās no asinīm, vaidiem, slapjiem pārsējiem un netīrām salvetēm.

* * *

Pret vakaru Doroteja iekrita lazaretes tukšajā gultā un aizmiga bez sapņiem. Viņa bija tik nogurusi, ka nebija nekādu sapņu.

Rīts bija mitrs, miglains, lazarete tumša, mitra, slikti oda, gaisu piepildīja sēkšana, vaidi, lāsti un smaga elpošana. Viena no lampām nodzisa, otra tik tikko spīdēja. Strengls gulēja blakus gultā. Doroteja saprata, ka, ja nenomazgāsies un nenomainīs drēbes, nomirs aiz pretīguma pret sevi.

Cenšoties nevienu nepamodināt, Doroteja devās uz trapu. Franču sargs gulēja, atspiedies pret tā sāniem. Doroteja atstāja uz grīdas netīrās čības, kurās bija pavadījusi iepriekšējo dienu, un klusām, basām kājām, devās pa kāpnēm uz ieroču klāju.