Ļaunuma spogulis

No pirāta dvesa vīrišķīgs spēks, nekaunība un tāds vēlmju bezdibenis, ka tas, neatkarīgi no Regīnas, sāka pāriet arī viņā, liekot viņai elpot arvien straujāk un vairs nedomāt par to, kā cīnīties ar korsāru, bet ko darīt, lai paslēptu iespējamo kaunu, un kā tikko ikdienas dzīvē parādījušos jauno lietu, izmantot savās interesēs.

Surkufam, protams, nebija ne jausmas, ka Regīnas resnvaidzīgajā, bet burvīgajā galvā notiek nopietns prāta darbs, viņš domāja, ka viņa priekšā ir augstprātīga, stulba, augstdzimusi, izlutināta dāma, kuru viņš salauzīs un pakļaus, tāpat kā daudzas citas sievietes pirms viņas.

Turklāt, stāstot Dorotejai, Regīna vēlāk viņai atzinās, ka visas šīs dienas pati vadījusi Surkufu un visu izkārtojusi tā, lai, kopīgajās vakariņās aicinātu tikai viņu, lai būdams spiests izlikties par džentlmeni, viņš nonāktu neizdevīgā lūdzēja situācijā. Te nu Doroteja nezināja, vai ticēt Regīnai vai nē. Tāpēc, ka Regīnai bija izdevīgi attēlot turpmākus notikumus, kā viņas plānošanas un asā prāta rezultātu, nevis kā laimīgu gadījumu ne visai veiksmīgā spēlē. Katrā ziņā kādam tajā kajītē nebija citas izvēles - vai nu Regīnai, vai Surkufam.

... Šajā brīdī Regīnas kleita izdarīja nodevīgu rīcību un pārsprāga, atklājot viņas sulīgās, rozā, maigās un elastīgās krūtis, kas beidzās ar tik asiem sārtiem galiem un bija tik perfekti apaļas, ka Surkufs juta, ka jūk prātā. Ko paziņoja savai jaunajai mīļākajai.

- O nē! - Regīna nočukstēja, cenšoties ar pilnīgajām rokām aizsegt krūtis, bet korsārs nevarēja un neuzskatīja par vajadzīgu rēķināties ar viņas iebildumiem.

Atdodoties viņa spēcīgajām un nekaunīgajām rokām, kuras, neprasot piekrišanu, viņu izģērba, Regīna izjuta prieku, ko daudzus gadus nebija piedzīvojusi, izņemot nejaušu romānu lauku īpašumā, gandrīz aizmirstu un nenozīmīgu... Visus mūža gadus ar Vitlu junioru viņa jutās kā nenovērtēta, putekļus nomesta puķe, un viņai nācās meklēt apmierinājumu nevis sava vīra gadījuma un nožēlojamajos glāstos, bet gan pie Kompānijas kalpu un darbinieku atklāta apbrīna. Bet kas uzdrīkstēsies pievērst nekaunīgu skatienu faktora sievai?

Surkufs ne tikai uzdrošinājās, bet arī izdarīja vardarbību pret Regīnu, kura baudas brīžos centās neizrādīt izvarotājam, cik laimīga viņa ir. Viņai gribējās lūgt turpināt un turpināt vardarbību, taču tajā pašā laikā viņa neaizmirsa pretoties, tomēr netraucējot šim Surkufam rīkoties.

Šajā mūžīgajā cīņā starp ķēvi un ērzeli Regīna, šķiet, bēga no Surkufa pa zaļo pļavu, un viņš atkal un atkal viņai uzbruka. Mīlētāji - un mēs uzdrošināmies izmantot šo vārdu saistībā ar Regīnu un Surkufu - atkal un atkal apvienojās, un ērzelis palika laimīgā neziņā, ka viņu ved uz saldu pajumti, ķircinādams un vilinot arvien dziļāk.

Rezultātā Surkufs bija iztukšots, priecīgs un, protams, nedaudz vainīgs, jo Regīna ļāva vaļu garām, kaut arī klusām asarām, jo Surkufs viņu ir pazudinājis un tagad viņai būs jāiemetas pār bortu ūdenī.

- To  nu gan nevajadzētu darīt, - Surkufs klusu protestēja, - mūs vēl gaida tik daudz laimes minūšu.

- Tā kas tev ir laime - man šausmīgas mokas un kauns!

Viņa runāja tik pārliecinoši un tik dabiski raudāja (viņai patiešām bija žēl sevis, žēl, ka viņas vīrs bija tik nenozīmīgs, salīdzinot ar kapteini Surkufu, bet viņai bija jāatgriežas pie tā - neprecēsies taču ar noziedznieku un prastu vīrieti!), Ka Surkufs tiešām izjuta nožēlu un pat gribēja pavadīt kundzi līdz viņas kajītei, lai neviens neuzdrošinātos skatīties no aiz masta vai laivas.

Pie lejā esošā trapa viņa klusi un prātīgi sacīja:

- Pavēli mani vest lejā matrozim. Jūsu uzmanība tur lejā šķitīs pārspīlēta.

- Bet vispār... - Un Surkufs piekrita mīļākajai. Un piedevām jutās tik ļoti iztukšots, ka vairs nebija spēka iet lejā un atgriezties pa kāpnēm augšā. Surkufs uzsauca matrozim, kurš tikko bija izlīdis no pie bušprita piestiprinātā galjona, un pavēlēja gūstekni nogādāt kajītē. Un, neatvadījies, devās uz savu istabu.

Kad misis Vitla atgriezās savā kajītē, aiz sienas atskanēja Ficpatrika balss.

- Jūs esat dzīva?

- Esmu dzīva, - Regīna sausi attrauca.

- Viņš... viņš neuzdrošinājās?

- Viņš jūs nepiesmēja? - cerot uz pozitīvu atbildi, no cita aizgalda jautāja pulkvedis Blekberijs.

- Tas bija briesmīgi, - Regīna atbildēja. - Bet, par laimi, viņš ir egoists un nav gudrs. Es piedraudēju, ka izdarīšu pašnāvību, bet pirms tam viņu noduršu.

- Ou! - kapteinis Ficpatriks izsaucās.

- Manas kurpes zolē, - caur starpsienu čukstēja pulkvedis, - ir paslēpts meliels nazis. Rīt pastaigā es to nodošu jums, un tad jūs iedursiet viņam mugurā, kad viņš jūs piesmies.

- Bet vai nebūtu labāk, ka jūs pats to izdarītu, pirms viņš mani piesmej? - neapmierinātā balsī jautāja Regīna.

Pulkvedis neatbildēja, viens no virsniekiem aiz divām vai trim starpsienām atļāvās noķiķināt, un Ficpatriks, nomainot slideno tēmu, jautāja:

- Vai viņš jūs vismaz pabaroja?

- Jā, - Regīna sausi atbildēja. - Un mēģināja piedzirdīt ... bet arī tas neizdevās. Tagad es gribu gulēt.