Ļaunuma spogulis

No ieroču klāja atskanēja balsis un skaļi, steidzīgi soļi. Bet ne šāvieni, ne metāla šķindas ... Vai tas nozīmē, ka mēs uzvarējām, vai arī mūs uzvarēja? Kam varētu pajautāt? Kur ir doktors Strengls? Kāpēc viņš noliecies virs operāciju galda, it kā kuģa un visu tā iedzīvotāju liktenis viņu neuztrauktu?

Pēc tam, kad Doroteja jau paspēja nomainīt stūrmanim pārsēju, kurš tā arī nebija atguvis samaņu, plašā pelēkas gaismas starā, kas iekļuva no ieroču klāja, parādījās cilvēka figūra ar īsu zobenu rokā. Ap galvu bija apsiets sarkans lakats, un kaklā karājās zelta ķēde.

- Ceru, - viņš teica sliktā angļu valodā, - pretestības nebūs. Pretējā gadījumā mēs nežēlosim neviena.

Neviens viņam neatbildēja.

- Vai šeit ir slimnīca? - viņš jautāja. Drīzāk gan uzminēja.

- Jā, ser, - sacīja sanitārs Deiviss.

- Izsaku līdzjūtību, - pateica francūzis un pazuda uz augšējā klāja.

Tagad Doroteja zināja, ka viņas bailes par likteni tādiem, kuri nevēlas uzbrukt, bet tikai aizstāvas, bija pamatotas visbriesmīgākajā veidā. Jo viņa uztraucās ne tikai par sevi, bet arī par stūrmani, bezpalīdzīgu un nelaimīgu. Un nolēma palikt viņam blakus, neatkarīgi no tā, ko teiktu kundze.

Pa to laiku pat tie, kuri cieta lielas sāpes, centās savaldīt savus vaidus, un doktors Strengls arī sāka likt pārsējus, jo nebija neviena, ko vajadzētu operētu.

* * *

Pirmajās desmit minūtēs informācija par to, kas notiek uz augšējā klāja, nāca caur ievainotajiem vai kontuzētajiem jūrniekiem, kuriem kaujas karstumā nebija laika vai arī viņi nevarēja nokāpt lazaretē, un tagad steidzās paslēpties tālāk no pirātiem. Viens no jūrniekiem bija redzējis, kā kapteinis Ficpatriks atdod savu zobenu korsāram, un viņš to pieņēma kā no kapteiņa, kurš uzvarēts kaujā un padevies. Otrais matrozis turpināja atkārtot:

- Bet viņi ir kā skudras, mēs viņus kapājam, bet viņi lien un lien kā skudras! Droši vien viņu bija kāds tūkstotis ...

- Kā sauc kuģi? - Kāds no tumsas pajautāja.

- Nezinu.

Trešais matrozis, kurš tikko nokāpa lejā tilpnē, atbildēja:

- "Klarisa". Francūzis.

It kā tas pēdējais tāpat jau nebūtu skaidrs.

- Kā ta viņi jūs? - Tā pati balss jautāja. Un balsī skanēja pārmetumi.

- Tev jau nekas, tu te pagulēji, - matrozis atcirta. - bet viņi ar karteču visu augšējo klāju noslaucīja - apmēram divdesmit cilvēku uz viņpasauli ...

Tad uz augšējā pakāpiena atkal parādījās francūzis un uzkliedza:

- Doktoru un sanitārus! Ātri!

Strengls atbildēja:

- Nevaru, man ir operācija. lai nes uz šejieni.

Sanitāri ar nestuvēm devās augšā.

Pēc tam doktors, pārsējis ievainoto, steidzās augšā, sapratis, ka nepieciešama viņa palīdzība.

Jau sasniedzis trapu, viņš pagriezās un uzkliedza Dorotejai:

- Paņem manu medicīnisko kasti! .. Un tur tās salvetes!

Doroteja paklausīgi paķēra kastīti ar dzelzs rokturi, bet pēc tam sastinga, it kā nebūtu pārliecināta, vai varēs vairs atgriezties pie stūrmaņa.

- Ātrāk! - kliedza doktors. - Mūs gaida!

Doroteja aiz doktora aizskrēja uz augšējo klāju. Viņa uzreiz ieraudzīja sanitārus, kuri lika uz nestuvēm Smitsonu. Viņam bija norauta roka.

- Neaiztieciet viņu! Pavēlēja Strengls. Sanitāri nolaida nestuves, un ārsts noliecās pār ievainoto.

Uzkāpusi augšējā klājā, Doroteja nolika kasti pie nestuvēm un palūkojās apkārt. uz kapteiņa tiltiņu vedošo kāpņu priekšā atradās divas nelielas cilvēku grupas - viena sastāvēja no Ficpatrika, pulkveža Blekberija un vēl diviem kuģa virsniekiem. Viņiem pretī, par galvas tiesu īsāks par kapteini, stāvēja francūžu vadonis. Viņi ir pirāti, tātad tas ir viņu līderis? Vai arī kapteinis? Vadonis bija apaļīgs cilvēks ar lielu apaļu seju. Viņš šķita ļoti mierīgs un mājīgs, šķita ka viņam nav ko meklēt uz jūras karakuģa klāja. Aiz viņa stāvēja divi viņa līdzzinātāji, viens kamzolī un svītrainās biksēs, otrs, ūsains, franču jūras virsnieka formastērpā, tikai cepures vietā valkāja dīvainu augstu sarkanu mici, kā gailim saliektu uz priekšu. Aiz Ficpatrika savas kajītes durvīs stāvēja misis Vitla, pilnīgi mierīga, tikai bez pistoles.

Doroteja pagriezās. Viņa redzēja vairāku francūžu muguru, kuri stāvēja ar nolaistiem ieročiem un pistolēm, bet bija gatavi pavērst tās uz angļu jūrnieku un karavīru pūli, kas stāvēja truli un paklausīgi - viņi jau bija gūstekņi un zināja, ka ir gūstekņi.

Klājs starp šiem diviem cilvēku pūļiem bija apdedzis, pielijis ar tumšām ķiršu krāsas asinīm, dažās vietās sadragāts ar lielgabala lodēm, virs galvas plandīja saplēstu apdegušu buru strēmeles...

- Kur ir salvetes? - aizkaitināti kliedza doktors, un Doroteja pieliecās pie viņa. Frančiem meitenes parādīšanās bija negaidīta, un viens no viņiem nosvilpās, otrais skaļi pateica kaut ko pretīgu, jo francūži izplūda smieklos, un viņu apaļais priekšnieks vispirms pasmējās, un pēc tam sadusmojās un sāka lamāt savus jūrniekus..

Doroteja centās neklausīties, kas notiek apkārt.