Ļaunuma spogulis

Atspiežoties uz lafetes, artilēristi aizripināja lielgabalus uz atvērtajām bortu lūkām. Šķiet, ka virsnieks nemanīja, ka ne visi lielgabali pārvietojās uz lūkām vienādi, jo cilvēku jau bija par maz - viens gulēja izstiepies visā augumā, cits sāpēs locījās, trešo - caurdūrusi koka šķēpele, kas nāca no borta.

Šis kanonieris paskatījās uz Doroteju, it kā lūdzot palīdzību, pat viņa lūpas klusām kustējās - bet vai tad varēja ko dzirdēt tādā troksnī un dārdos! Doroteja spēra soli uz viņu, taču apstājās, sakautrējusies, jo nezināja, ko darīt.

- Ej ...

Vēl divi soļi.

Blakus nodārdēja lielgabals, un ar acs kaktiņu Doroteja pamanīja tā vēlmi aizķert un saspiest. Doroteja atlēca, bet lielgabals ietriecās ievainotajā jūrniekā ar lafetes stūri un pārtrauca viņa ciešanas ... Viņu aizvilka un nometa blakus mirušajiem. Dūmi izklīda, Regīna nebija redzama.

Doroteja nodomāja, ka viņa, iespējams, jau atrodas lejā, kur jābūt lazaretei. Viņa vilcinājās, vai doties lejā, vai atgriezties kajītē, un šī sekunde izglāba viņas dzīvību, jo vēl viena ienaidnieka lode ielidoja un trāpīja lielgabalā, nogalinot divus kanonierus. Tas notika tieši Dorotejas acu priekšā - trīs soļu attālumā. Klepojot no dūmiem, Doroteja gandrīz ar tausti, atrada lūku, kas veda lejā dziļā puskrēslā, kas valdīja uz apakšējā klāja. To nevarēja izkliedēt pat divas pie griestiem piekārtās laternas pītos metāla tīklos. Doroteja devās pēc balsu skaņām virzienā, kur parastās dienās atradās kopīgais mičmaņu un jaunāko virsnieku kubriks, un uzreiz ieraudzīja vīrieti, kurš gulēja uz gara pusdienu galda, pārklāta ar eļļas audumu un kuru turēja divi sanitāri, kamēr doktors Strengls ar parastu zāģi ar smalkiem zobiem virs ceļgala nozāģēja kāju.

Doroteja saprata, ka viņa nevar palikt šeit - pat ne no šīs operācijas skata, kā no jūrnieka kliedzieniem, kas pārtrūka tikai tad, kad Doroteja atkāpās līdz pašām kāpnēm...

- Savelciet un lieciet pārsēju! - Strengls uzkliedza palīgam, un pats steidzās pie Dorotejas. Viņa eļļas auduma priekšauts bija notraipīts ar asinīm, un asinis bija pat uz pieres, jo viņš visu laiku slaucīja sviedrus. Tikai virs operāciju galda bija spilgtas lampas, un pārējā kokpita daļa grima krēslā. Un te nebija nekā pārsteidzoša, jo šis klājs atradās zem ūdenslīnijas un varēja dzirdēt, kā pret bortiem šļakst viļņi ...

- Doroteja, ko tu šeit dari? - doktors jautāja. - Labāk paslēpies ...

Un tad viņa pateica kaut ko tādu, par ko pirms sekundes nebija pat domājusi:

- Es atnācu jums palīdzēt.

- Kā? Nest līķus? - doktors Strengls šķita dusmīgs. - Šim nolūkam man ir pusducis slaistu.

- Es protu pārsiet ... vai padot ūdeni, - sacīja Doroteja. - Sešus mēnešus es palīdzēju tantei, kura kalpo par medmāsu Svētā Pāvila slimnīcā.

- Nezinu gan... tas nav sievietes darbs ... - doktors Strengls vilcinājās. Tad pēkšņi pieņēma lēmumu: - Bet tas tomēr ir labāk, nekā gaidīt nāvi augšējā klājā. Ej palīdzi Deivisam.

Viņš norādīja sānis, uz pustumsu. Plecīgs sanitārs paspēra soli sānis...

 tur gulēja stūrmanis Alekss!

- Aleks!

- Nekliedziet, mem, viņš nav pie samaņas, - atbildēja plecīgais sanitārs  ar vecmodīgu auskaru ausī.

- Es nekliedzu ... Doktors Strengls man lika ...

Viņa iekoda lūpā. Viņai bija bail kā tumšā mežā. Un neviens nāks palīgā.

- Jā, - doktors Strengls sacīja pār viņas plecu. - Tas ir mūsu jaunais draugs. Tomēr man jums jāsaka, ka viņa brūces man nerada bailes. Es ieliku viņa roku šinā, tā sadzīs, un ātri - lūzums nav sarežģīts. To pašu var teikt par brūci sānos, kas neizjauca neviena svarīga orgāna vitālās funkcijas, bet skāra tikai mīkstās ķermeņa daļas.

- ES vēlētos…

- Deivis, dodiet mis Dorotejai saiti, korpiju[smalki saplucināta auduma šķiedras līdzīgas vatei. tulk.] un salvetes ... Jums tiešām ir kāda medicīniskā pieredze?

- Es jums melot nesāktu, doktor Strengl!

- Doktor, ātrāk viņš ir pie beigām! - kliedza no galda.

Strengls aizsteidzās tur, bet ar pūlēm nostāvēja uz kājām, tā nodrebēja kuģis, gluži kā cilvēks, saņēmis spēcīgu pļauku.

Un visi uzreiz sastinga. Pat vaidoši ievainotie apklusa, klausoties.

- Viņi ir klāt... - kāds teica klusumā.

Un tad klusums pazuda, to pārņēma troksnis, kas nāca no augšas - tajā varēja saskatīt cilvēku kliedzienus, zobenu šķindas, komandas, novēlotus lielgabalu šāvienus, plīstošo buru un sadursmē salauzto rāju sprakšķēšanu.

- Kas tur notiek? - Doroteja čukstus pajautāja, necerot dzirdēt atbildi, kad pie viņas kājām gulošais stūrmanis atvēra acis un klusi pateica:

- Viņi mūs ieņem abordāžā. Jā, abordāžā! Kur mans zobens?! - Viņš iekliedzās. - Mana vieta ir tur.

- Nevajag, mans dārgais, - nočukstēja Doroteja, nezinot, vai viņu dzird vai nē. - Tu nedrīksti celties ... Es tagad nomainīšu tavu pārsēju.

Stūrmanis atkal aizvēra acis. Acīmredzot piepūle viņam bija pārāk smaga.

Doroteja sāka uzmanīgi likt korpiju uz asiņojošajā sāna un turēt to ar salveti, un pēkšņi - neviens nezināja, pēc cik ilga laika - kauja bija beigusies.

Vismaz tas notika daudz ātrāk, nekā Doroteja gaidīja.