Ļaunuma spogulis

- Kur tu biji? - Viņa bargi noprasīja.

- Uz klāja.

- Ar ko?

- Ak, ne ar ko! Tur bija dažādi cilvēki. Doktors Strengls, kapteiņa Ficpatrika pirmais palīgs...

- Un Alekss?

- Viņš tagad stāv sardzē, - Doroteja izvairījās no atbildes.

- Tu skrēji uz randiņu! - Saimniece izlēmīgi paziņoja. - Tajā brīdī, kad tiek izlemts dzīvības un nāves jautājums, tu domā tikai par randiņiem.

- Nē, - atbildēja Doroteja, - es domāju par miegu. misters vecākais palīgs teica, ka viņi varētu uzbrukt rītausmā.

- Tā arī teica?

- Jā.

- Un tagad ir cik?

- Nezinu. Vēl ir nakts. Sitīs glases, un mēs uzzināsim.

Viņi gulēja klusumā un gaidīja, kad sitīs glases. Bet nesagaidīja un aizmiga.

Bet pamodās no dārdiem, kādi skan uz jūras pirms tuvcīņas.

* * *

Pa kāpnēm klabēja jūrnieku papēži, apakšējais klājs vaidēja, kad pa to ripināja lielgabalus, visur dzirdēja saucienus, pat virs galvas, kapteiņa kajītē bija soļu trokšņi.

Atverot acis, Doroteja redzēja, ka misis Vitla jau pieliekusies un purina viņas plecu.

- Ātrāk, guļava! Palīdzi man saģērbties!

Viņa prata tik sāpīgi kniebt!

- Tūlīt, tūlīt ... Vai jau ir sācies?

- Dzīvē neesmu dzirdējusi stulbāku jautājumu!

Regīna izvilka no gultas miegaino Doroteju, kura šūpojoties berzēja acis. Un tad ieraudzīja, kā maisi, kas aizsedza pakaļgala logus, lēnām krīt uz iekšu. Tie nokrita uz grīdas, un kajītē sāka ost pēc deguma.

- Kas tas?

- Viņš vēl tālu, - sacīja Regīna, parādot neparastu drosmi. - Izvelc no lādes manu izjādes apģērbu.

Pārkāpjot pāri stikla lauskām, kas sedza kajītes grīdu, Doroteja piegāja pie vajadzīgās lādes un tajā atrada uzvalku, kas nāca no Austrumiem, bija modē Londonā, bet kuru augstākā sabiedrība neapstiprināja, un kas sastāvēja no platām biksēm un īsas ar sudrabu izšūtas jakas. Tas ļāva sēdēt uz zirga jāteniski. Kā gan Regīna spēja par to atcerēties!

Pa kajītes durvīm ieskatījās doktors Strengls. Viņš bija bāls un satraukts vairāk nekā parasti.

- Ko jūs velkat garumā? Nokāpiet uz lazareti! Šeit ir bīstami.

- Dakter, aizveriet durvis! - Regīna uzkliedza, jo viņai ar balsi nācās pārkliegt dārdoņu no klāja. - Pat tādā brīdī ir nepiedienīgi skatīties, kā dāmas pārģērbjas.

Drosmīgs putniņš, nodomāja Doroteja, uzvelkot parastu, zilu kleitu, izrotātu pie izgriezuima  ar mežģīnēm.

Regīna uzlika šaurmalu cepuri. Doroteja kuplos matus sasēja ar pelēku lakatiņu.

- Man viss ir jāredz! - atkārtoja Regīna, gatavojoties iziet. - Es nevaru sēdēt kā žurka, kuras ala tiek piepildīta ar arsēnu! Tu iesi uz tilpni vai uz augšējo klāju?

- Es ar jums, - sacīja Doroteja.

- Tad ejam.

Regīna no kastes, kas atradās uz galda pie viņas gultas, izņēma nelielu ekipāžas pistoli. Kamēr Doroteja pabeidza savu tualeti, Regīnai izdevās ar pieredzējuša karavīra prasmi iebērt stobrā šaujampulveri, iedzīt lodi, uzbērt uz plauktiņa šaujampulveri - viņa bija gatava kaujai.

- Lai tik viņš pienāk pie manis, - viņa mierīgi paziņoja.

Droši vien, domādama pašu ģenerāli Bonapartu.

Dorotejai ieroči nepienācās, un viņa sekoja kundzei uz klāja, cerot, ka tur vēl nav pirātu.

Pirātu nebija, bet tieši tajā brīdī, kad sievietes parādījās uz klāja, desmit jardus viņām priekšā no lielgabala lodes trāpījuma, sašķīda, nolūza, rāja no grotmasta, novelkot sev līdzi apakšējo galveno buru. Viņas atsprāga kajītē, bet šajā brīdī Smitsons, kurš bija noskrējis no augšas, piesteidzās pie viņām un aizvilka Regīnu uz atvērto eju, no kuras kā no elles sliekšņa cēlās dūmi un oda pēc sēra. Laiku pa laikam no turienes izplūda skaļi dārdieni - Glorijas lielgabali atšaudījās. Smitsons palīdzēja misis Vitlai nokāpt ieroču klājā; viņš nepievērsa uzmanību Dorotejai, uzskatot, ka kalpone sekos kareivīgā izskata saimniecei.

Uz ieroču klāja Doroteja aizmiedza acis, no te notiekošā briesmīgā trokšņa, ievainoto kliedzieniem, kodīgajiem dūmiem un šāvieniem. Viņa apstājās, atspiedusies uz masta pamatnes, un centās saprast, kas notiek apkārt. Dorotejas pavadoņi pazuda no redzesloka.

Šajā brīdī notika kaut kas briesmīgs, nācis no murgiem, kas dzīvē nenotiek. Atskatoties uz krakšķiem, triecienu un kliedzieniem, Doroteja redzēja, kā caur stiprajiem borta dēļiem kuģī kā vērsis, kurš ar ragiem uzlauž starpsienu ielauzās sarkana, apaļa lielgabala lode, kas ātri nomelnēja ... Pārsteidzot kanonierus, kā bultas visos virzienos aizlidoja dēļu šķēpeles. Kāds iebļāvās, bet Doroteja stīvi nolūkojās nevienmērīgajā zilo debesu robā, tad pavērsa skatienu uz turieni, kur, aiz sevis atstājot iznīcības pilnu, izdegušu taku, nomierinājās lode. Tā patiesībā bija pavisam neliela - tikai lidojuma laikā Dorotejai tā šķita milzīga, taču uz ieroču klāja tā nodarīja daudz ļaunuma...

Netīrs, it kā pārogļots virsnieks, kurš stāvēja pa kreisi no Dorotejas, iekliedzās, it kā pavēlētu lielgabaliem, kuri pēc šāviena atvēlās atpakaļ:

- Gatavību!