Ļaunuma spogulis

Mediķi noklabināja papēžus pa kāpnēm, pazūdot uz ieroču klāja, no turienes atbildē atskanēja neass trieciens - darīja kaut ko nepieciešamu ar lielgabaliem. Divi jūrnieki laivā krāva ankerus [nelielas mucas tulk.] ar ūdeni ...

Doroteja atskatījās.

Tur, pie stūres, viņa uzminēja mezglaino stūrmaņa Smitsona figūru, Ficpatriks rēgojās viņam blakus, kaut ko skaidrojot stūrmanim. Doroteja ātri devās pie borta, lai nepievērstu kapteiņa uzmanību. Viņai bija neērti mētāties apkārt, kad cilvēki gatavojās rītdienas šausmīgajai kaujai.

Tur lūk aiz horizonta pazuda saule - tas nozīmē, ka tur vajadzētu būt redzamajam pirātu kuģim ... Jūra nebija vētraina, bet pa to skraidīja viļņi, ko kaut kur tālu no šejienes bija pacēlis vējš, bet horizontu aizklāja augoši mākoņi, un tāpēc bija veltīgi ielūkoties tumšajā tālumā.

Šķita, ka kuģis ir aplenkts cietoksnis - pa to tekalēja skudriņas, nostiprinot to, cerot atvairīt ienaidnieku, jau iepriekš būdami vāji, jo viņi aizstāvējās. Un tas, kurš tikai aizstāvas, vienmēr ir vājāks.

- Doroteja? - blakus nočukstēja stūrmanis Fredro.

- Jūs tik nemanāmi pienācāt! - priecājās meitene.

- Labi, ka jūs iznācāt.

- Man vispār negribas gulēt.

- Bet misis Vitla? Viņa guļ?

- Esmu pārsteigta par viņas aukstasinību.

Stūrmanis klusēja, lūkojoties tumsā. Doroteja neizturēja un pajautāja:

- Vai jūs viņu meklējāt?

Viņa redzēja, kā stūrmanis pasmaida. Acis jau bija pieradušas pie tumsas, ko retināja vairākas laternas, kas šūpojās virs klāja. Bet laternas bija blāvas, ar aizvērtiem aizvariem, varbūt kapteinis neatteicās no domas pa nakts tumsu atrauties no ienaidnieka. Uz to bija cerība, ja vējš pieņemtos spēkā, un tad kapteinim rastos iespēja manevrēt, taču tagad, bezvējā, abi kuģi bija stihijas rotaļlietas - tā turēja bezvēja gūstā.

- Es meklēju jūs, Dorotej, - sacīja stūrmanis. - Vai jums ir bail?

- Vēl nezinu. Mūsu kuģis ir tik liels, un šeit ir tik daudz karavīru un jūrnieku. Vai jūs spēsiet mūs aizsargāt?

- Ceru uz to. Un uz Tā Kunga žēlastību.

- Kāpēc mēs bēgam no viņa? Vai mēs esam vājāki?

- Tas ir kaujas kuģis. Mēs esam tirdzniecības kravas kuģis, kaut arī labi apbruņots. Ja mēs spēsim viņu noturēt attālumā, tad viss būs kārtībā. Bet, ja mēs satuvojamies, es neko nezinu...

Viņa plauksta apsedza meitenes roku. Doroteja to nenoņēma. Viņu pēkšņi pārņēma tik karsta laimes sajūta, it kā viņu apņemtu karstums no plīts. Viņa gribēja, lai viņa rokas satver un piespiež sev klāt. Viņa pat ar plecu lāpstiņām izjuta iedomāto apskāvienu. Un sastinga kā putns zem plaukstas.

- Es par sevi nebaidos, - Aleks teica. - Esmu dzimis un uzaudzis, lai dzīvotu briesmās. Un netaisos dzīvot ilgi. Bet visu mainījāt jūs, Dorotej, un tagad mana dzīvība man ir kļuvusi dārgāka.

Un Doroteja saprata, ko viņš teiks tālāk, jo bija gatava atbildēt jauneklim ar līdzīgiem vārdiem.

- Es atzīšos, ka, ja jums nedraudētu nāvējošas briesmas, es neuzdrošinātos ... un, iespējams, ilgi neuzdrošinos jums pieskarties ... Bet rīt var notikt visbriesmīgākais...

- Paldies, - teica Doroteja, jo viņai nebija pilnīgi ne jausmas, ko lai atbild šādos gadījumos.

Aiz viņiem apstājās vecākais palīgs. Viņš klusēja, bet viņi sajuta viņa klātbūtni un apgriezās, slēpdami rokas aiz muguras.

- Atvainojiet, Aleks, - vecākais virsnieks sacīja. - Kapteinis lūdz jūs Smisona vietā tagad pārņemt maiņu. Viņš gribētu dot jums dažus padomus...

- Klausos, - Alekss atbildēja.

Viņš pagriezās pret Doroteju un pasniedza viņai nelielu papīra lapiņu.

- Šeit ir uzrakstīta, - viņš teica, - manas tantes adrese Polijā. Gadījumā, ja liktenis mūs izkaisīs. Es rakstīšu tantei - viņa ir vienīgais man dārgais cilvēks.

- Mana mamma dzīvo Vudgārdenroudā seši, - Doroteja ātri teica. - Misis Foresta. Un es esmu mis Doroteja Foresta.

Stūrmanis pastiepa meitenei roku.

Doroteja satvēra jaunā vīrieša pirkstu galus.

Stūrmanis noliecās, acīmredzot vēlēdamies noskūpstīt viņai roku, kā to dara poļi, taču neviens nekad nebija noskūpstījis Dorotejas roku, un viņa, nojaušot Aleksa nodomu, paslēpa roku aiz muguras. Bet skatījās uz viņu tieši un atklāti. Tikai pirksti aiz muguras kustējās, saburzot papīra gabalu ar Aleksa adresi.

Stūrmanis pateica:

- Ar labu nakti, Dorotej, mazliet paguliet.

- Kad tas sāksies?

- Saulei lecot, - atbildēja stūrmanis.

- Vai pat vēl agrāk, - sacīja vecākais palīgs, - viss ir atkarīgs no tā, cik tuvu viņi mums būs.

- Tad uzbrūciet pirmie! - Teica Doroteja.

Vīrieši pasmaidīja - no tik jaunas meitenes lūpām aicinājums izklausījās kuriozi. Viņi kopā devās uz stūri. Viņu figūras pazuda tumsā. Tad Doroteja izdzirdēja, kā viņu zābaki noklab pa trapu. Jūrnieki runāja klusās balsīs, un Dorotejai kļuva skumji: vai stūrmanis vairs nedomā par viņu?

Vēl kādu laiku Doroteja palika pie borta, dažreiz pagriežoties stūres virzienā, pie kuras bija vāji redzami cilvēki un dzirdama klusa saruna, tad viņa paskatījās uz jūru, cerot ieraudzīt ienaidnieku gaismas, lai mūsu ieroči varētu šaut un pēc iespējas ātrāk nogalināt visus ienaidniekus.

Tad viņai kļuva vēsi un sagribēja gulēt.

Doroteja atgriezās savā kajītē.

Regīna bija nomodā.