Ļaunuma spogulis

Palūkojies, vai avīžnieks jau aizvācies, sers Džordžs pamanīja pie sienas, kaut kādā attālumā no pūļa, kas sāka šķist, pavecāku cilvēku ar cirtainiem, sirmiem matiem un stingru seju ar asiem vaibstiem. Protams, tas taču tas pats grieķis vai čigāns - tas pats tipiskais satīrs! Tādu marmorā veidotu galvu viņš bija redzējis grāfa Marlboro mājā - kurš to bija nopircis vienā no ostām Vidusjūras kampaņas laikā.

Sprogainais vīrietis, kurš tik negaidīti parādījās ceļā ar brīdinājumu par sikhiem un kā rezultātā iejauca šinī nepatīkamajā notikumā, pacēla roku kā radinieks, kurš paliek krastā un sūta savus pēdējos sveicienus kuģim.

Sers Džordžs strauji novērsās no viņa.

Ekipāža lēnām brauca pa sānu ielām, izvairoties no grūstīšanās un burzmas, lai nokļūtu mājā mierīgāk un neuzkrītošāk. Šajās ielās un ieliņās tā neiedomājami kratījās, jaunais stūrmanis izņēma savu kabatlakatu un mēģināja ar to aizspiest brūci. Kājas griezums bija sekls, bet tas bija pēdu garš un ļoti asiņoja.

Lai palīdzētu stūrmanim, sers Džordžs ziedoja arī savu kabatlakatiņu - lakatiņi samirka asinīs un ekipāžā radīja lauka hospitāļa sajūtu. Sera Džordža nāsis jau ilgu laiku nebija odušas svaigu cilvēka asiņu smaku - tām bija īpaša, mežonīga, satraucoša smaka ... Sers Džordžs mēģināja uzminēt, kas ir sadursmes upuris, taču nespēja - viņam pievērsās pietūkušais, zilais , netīrais vaigs un izjukušie mati...

Ekipāžaš nogriezās no ielas pie metāla žoga, kura vārti,  kalti pirms vairāk nekā simts gadiem, bija dzelzs mežģīņu amatniecības meistardarbs, lēnām atvērās, it kā mēģinot pieskaņoties ātrumam, ar kādu iebrauca mājas saimnieks savā dzīvesvietā.

Atverot vārtu vērtnes, kalpi zilās livrejās sastinga, izstiepušies un ne ar ko neizrādīdami pārsteigumu, taču neparastais ekipāžas izskats satrauca pārvaldnieku un divus sulaiņus, kuri devās pie durvīm, lai satiktu seru Vitlu plašo kāpņu augšdaļā. Viņi skriešus devās viņam pretī, negaidot, kamēr pajūgs apstāsies pie kāpnēm, un sulaiņu spēcīgās rokas nekavējoties satvēra meiteni, palīdzot stūrmanim viņu izcelt no ratiem.

Pārvaldnieks, apstājies divu soļu attālumā, jautāja seram Džordžam:

- Kur pavēlēsiet?

Šajā jautājumā bija viss. gan izpratne par to, ka meitene nepieder lordam vai pat pašam sulainim līdzvērtīgu personu lokam, un mēģinājums izprast atbildības pakāpi, kuru sers Džordžs bija iecerējis uzņemties saistībā ar kādu nesaprotamu notikumu. Kas tas ir - labdarība, lordam tik neierasta labvēlība, vai apstākļu sakritība, no kā seram Džordžam nāksis izkulties?

Sers Džordžs, pie kura šis pārvaldnieks kalpoja kopš Madrasa laikiem, vairāk nekā divdesmit gadus, uzreiz salika visu pa plauktiem:

- Viesu istabā… pirmajā stāvā. Un piezvaniet Simkina kungam.

Istabas pirmajā stāvā nebija paredzētas lorda viesiem, bet gan viesu kalpiem. Stūrmanim to zināt nevajadzēja, bet Mārtiņš saprata visu.

Vitls paskatījās uz stūrmani. Tas stāvēja, piesedzis ar asinīm nošķiesto mežģīņoto kreklu, zem atvērtā kamzoļa. Incidenta laikā viņš bija pazaudējis cepuri.

- Tas ir brīnums, mister Frederik, - sacīja sers Džordžs, diemžēl saputrojot dīvaini skanošo sava stūrmaņa vārdu. Un, nejūtoties drošs, uzreiz attapās: - Jūs atļausiet man saukt jūs vienkārši par...

- Aleksandrs ... Alekss.

- Brīnišķīgi, brīnišķīgi. Pats Dievs tevi, Aleks, sūtīja glābt šo nelaimīgo muļķīti. Nē, tikai padomājiet! Vienīgais kurš visā Londonā steidz palīgā, ir mans cilvēks! Un sers Džordžs atviegloti un atklāti iesmējās. - Es jums esmu parādā, jā, jā, nenoliedziet. Un nedomājiet pamest manu māju šādā izskatā! Tūlīt Martins ... - sers Džordžs pagriezās, lai meklētu pārvaldnieku - bet tas jau bija blakus, jau paspējis dot nepieciešamās instrukcijas, un sulaiņi meiteni aiznesa, bet viena no istabenēm aizskrēja pēc doktora Simkina. - Ā, rekur tu esi, Martin. Martin, balodīt, aizved Aleksu uz Džuliana istabu. Atver viņa drēbju skapi un palīdzi mana kuģa stūrmanim, drosmīgajam jūras vilkam un topošajam kapteinim atrast sev tīkamas drēbes. Ceru, ka tās atbildīs viņa izmēram.

- Protams, ser, - pārvaldnieks nedaudz paklanījās, - bet man jāatgādina, ka kopš sers Džulians ir sešus gadus bijis prom no mājām, viņa uzvalki ir nedaudz izgājuši no modes.

- Alekss nav modnieks, nē, Alekss nav modnieks. - Un tūlīt, it kā šauboties par komplimentu, sers Džordžs pagriezās pret stūrmani. - Tu taču neesi modnieks, mans draugs?

Alekss pasmaidīja. Atbilde nebija nepieciešama. Arī sers Džordžs pasmaidīja, un tādējādi tika panākta savstarpēja sapratne.

- Kad jūs sakārtosieties un parādīsieties doktoram Simkinam skrāpējumu un nobrāzumu gadījumā... nestrīdieties, mans draugs, es ceru, ka jūs pievienosities man bibliotēkā, un mēs izpīpēsim pa pīpei. Es jau sen gribēju ar jums runāt par sagaidāmo Glorijas braucienu, taču vienmēr pietrūka laika, bet tagad liktenis nokārtoja visu mūsu vietā, vai nav brīnišķīgi?

Aleksam neatlika nekas cits kā piekrist, ka šāda iespēja ir brīnišķīga.

- Bet pēc tam jūs paliksiet uz lenču, un es jūs iepazīstināšu ar savu svainīti. Vai jūs jau esat ticies mana Džuliana sievu?