Ļaunuma spogulis

Saniknotā Regīna zaudēja kontroli, ar kuru bija tik lepna. Sallija bija sena, pazīstama lieta, kas pēkšņi parādīja tieksmi uz nodevību. Tas ir tāpat kā, ja lelle ņemtu un aizietu uz mežu.

Bet kur lai ņem kalponi nedēļu pirms aizkuģošanas? Protams, viegli  var atrast zagli vai prostitūtu ... Kārtīga meitene nebrauks tā, ne no šā ne no tā cauri pusei pasaules uz briesmīgo Indiju.

Regīna novērsās, lai nevajadzētu atvadīties no Sallijas un vairs neredzētu šo apaļo, stulbo seju, bet tāpat dzirdēja, kā Sallijas un Martina soļi aizklabina pa koridoru. Viņa pati skatījās spogulī, jo skatiens bija vērsts sevī.

Joprojām piepildīta ar aukstu niknumu un nožēlu, ka dzīvo šajā sasodītajā Anglijā, nevis Indijā, kur viņa ātri aizsūtītu dumpiīgo kalponi pie bendes vai vismaz uz stalli lai noper... Runā, ka Krievijā muižniekiem joprojām ir tādas cēlas tiesības, un tur plebeji zina savu vietu. Ak, kāpēc viņa nav dzimusi varenajā un taisnīgajā Krievijā!

Dzirdot aiz pusatvērtajā logā satrauktas balsis, Regīna piegāja pie tā un skatījās, kā mājas vārtos iebrauc vīratēva ekipāža. Pirmā acu uzmetienā Regīna padomāja, ka sarunas ar kalponi iespaidā zaudējusi prātu - sers Vitls sēdēja blakus jaunai meitenei, bet jauns vīrietis bez cepures, saplēstā zilā kamzolī stāv uz ekipāžas kāpšļa un balsta šo sievieti, lai viņa nebalstītos pret seru Džordžu.

Šis murgs tuvojās mājai, un, skatīdamās uz leju, Regīna redzēja, kā Martins sulaiņu pavadībā metās lejā pa kāpnēm, lai atbrīvotu ekipāžu no nejūtīgā sievietes ķermeņa.

Kas tur noticis? Kaut kāds negadījums? Bet nebija iespējams iedomāties, ka Vitls varētu apstāties uz ielas un uzņemt ekipāžā upuri, ja tikai šis upuris nebūtu Kentas hercogiene. Bet ja nu viņa patiešām ir dižciltīga kundze? Bet, uzdodot sev šo retorisko jautājumu, Regīna jau zināja, ka tas tā nav - viņas asais skatiens arī tādā attālumā varēja saskatīt, ka sieviete ar asiņainu, pietūkušu seju pieder sabiedrības zemākajiem slāņiem.

Regīna nesteidzās iet lejā, bet, kamēr sievastēvs runāja uz kāpņu pakāpieniem ar jauno vīrieti, kurš palīdzēja sievieti nogādāt mājās, viņa rūpīgi to aplūkoja. No pirmā acu uzmetiena jauneklis nemaz nebija ievērības cienīgs, lai gan bija garš un labi veidots. Regīnai patika viņa atvērtā, vienkāršā seja un pat vasaras raibumi uz deguna, kas tik nenopietni izskatījās šī džentelmeņa sejā, bet kurš tomēr necentās no tiem atbrīvoties ar pulveri vai balinātāju, kā kāds āksts no Regīnas Vitlas paziņām. Kopumā jaunā vīrieša seja bija vēju appūsta un iedegusi, kas viņu nodeva kā karavīru vai jūrnieku vai vismaz cilvēku, kurš pavada savu dzīvi brīvā dabā. Šādus cilvēkus Vitlu mājā uzņēma tikai darīšanām - viņi ieradās ar kuģiem no Ostindijas vai Vestindijas. Šādi cilvēki kalpoja Kompānijai un mājām. Tikai daži no viņiem pacēlās tik augstu lai kļūtu par viesiem. Vēl nebija pienācis tas laiks, kad kolonijās tika uzkrātas milzu bagātības. Pagaidām nauda tika pelnīta biržā un metropoles noliktavās - rūpnīcu un fortu darbinieki bieži mira no drudža un dizentērijas, nepaspējuši kļūt bagāti, vai arī visu zaudēja, kad kāds pirāts vai korsārs uzbruka Kompānijas kuģim, kurš pa Indijas okeānu lēnām brauca uz Angliju. Dzīve bija spēle, un kaujas lauka spēlētāji neuzvarēja.

Visbeidzot sers Vitls un jaunais cilvēks ar asinīm nošķiestajā kreklā, kā pēc dueļa ar zobeniem, devās uz māju, kas pārsteidza Regīnu. Ziņkāres vadīta, viņa izgāja otrā stāva kāpnēs un dzirdēja, kā Martins un jauneklis kāpj pa tām augšup. Pēc brīža vilcināšanās Regīna, cerēdama pusceļā satikt jaunekli, sāka kāpt lejā pa kāpnēm, kuras noapaļojās pret balto sienu, uz kuras bija sakārtas sera Vitla trakulīgās jaunības laiku medību trofeju galvas: lācis , kuiilis, Bengālijas tīģeris un baltais degunradzis - neticami rets un gandrīz nenotverams monstrs.

- Ah! - iesaucās Regīna, izlikdamās, ka neko nezina. - Kas noticis? Kas jūs esat? Kas ar jums?

- Atvainojiet, mem, - virssulainis Martins atbildēja jaunekļa vietā, kurš pieticīgi nolieca galvu. - Bet jaunais kungs pēc sera Džordža uzaicinājuma jūsu vīra istabā pārģērbsies. Šādā izskatā viņš nevar parādīties uz ielas.

- Manā vīra istabā? - Sašutuma pilno vārdu vienmērīgais skanējums bija paredzēta jauneklim un Martinam. Viņiem vajadzēja saprast, ka tikai viņa, Džuliana Vitla sieva, var ļaut, vai neļaut kādam ienākt jaunā lorda ģērbkambarī.

Bet scēna nesanāca, jo no apakšas, no zāles, atskanēja sera Vitla balss, kuram bija velnišķīga spēja sadzirdēt citu cilvēku sarunas, pat ja tās tika vadītas ar viegliem čukstiem, un iejaukties tajās sev par labu.

- Dārgā, - no kāpņu apakšdaļas atskanēja balss. - Es atļāvos ielaist Aleksu Džuliana guļamistabā - es nevaru izlaist savu glābēju uz ielas tādā izskatā. Ceru, ka jums nav iebildumu?

Regīna klusēja, sagremojot sievastēva vārdus. Viņš nosauca jaunekli par Aleksu, kas nozīmē, ka tas ir vai nu pietiekami tuvs lordam, vai arī atrodas uz ļoti zema sociālo kāpņu pakāpiena - blakus Martinam, vai kučierim Metjū. Bet apģērbs... jaunieša apģērbs bija visai pieticīgs...