Ļaunuma spogulis

- Nebija tas gods.

- Lieliski, jums taču kopā jākuģo uz Rangūnu!

Un tad, it kā atkal pamanījis, kāds stūrmanim nožēlojams izskats, un patiešām saprotot, ka parādes kāpnes nav labākā vieta sarunai, sers Džordžs nodeva jauno cilvēku ūsainā Martina rokās un devās uz savu istabu, neapmierināts ar to, ko pēkšņi bija atklājis - uz viņa apmetņa piedurknes bija asiņu traipiņš.

* * *

Misis Džuliana Vitla, viņa arī jaunā mājas saimniece Regīna, sera Džordža vienīgā dēla un mantinieka sieva, šorīt bija pretīgā noskaņojumā. Viņa bija palikusi bez kalpones.

Viss jau sen bija izlemts. Regīna pielika Sallijai algu, apsolīja, ka pati Ostindijā parūpēsies par cienīgu līgavaini, un izmeta šīs rūpes no galvas. Regīnai bija īpatnība - viņa bija pieķērusies cilvēkiem un lietām. Tas nozīmē, ka viņai gan cilvēki, gan lietas bija vienas kategorijas jēdzieni - viņas vide. Viņa joprojām visur līdzi nēsāja lelli, kuru tante Džeina viņai bija uzdāvinājusi piecu gadu vecumā, viņa neļāva izmest savas vecās kleitas un pat apavus, viņiem aiz ģērbtuves atradās īpaša telpa, kurā visa māja atklāti sauca par "vecu lietu noliktavu". Viņa ilgu laiku pretojās laulībām, jo ​​doma atstāt savu māju bija nepanesama. Ceļot uz Indiju gadu pēc kāzām, viņai bija īsta traģēdija. Viņa trīs gadus nodzīvoja Madrasā kopā ar vīru, pamazām pierada pie jaunas dzīves, bet, kad vīrs tika pārcelts uz jaunu vietu - uz Rangūnu -, viņa sadumpojās un, aizbildinoties ar dizentērijas un anēmijas ārstēšanu, atgriezās Londonā un iekārtojās šeit uz ilgu laiku. Dažas dīkas mēles pat melsa, ka viņa plāno šķirties no Džuliana, un viņas tēvs lords Greidijs panāks viņa meitas šķiršanos, lai viņa neiznīktu šajos nolādētās Indijas džungļos. Kad pagājuši trīs gadi, un vecākais sers Vitls sāka uzstāt uz viņas atgriešanos pie Džuliana, kurš jau bija apmeties savā tirdzniecības vietā Rangūnā, iekārdinot jauno sievieti ar iespējām, kas pavērās gan viņas dēlam, gan pašai Regīnai, vienu rītu pamostoties, pēkšņi saprata, ka vīrs ir kaut kas pazīstams, kā vecā lelle, un ir pienācis laiks atgriezties pie viņa.

Protams, šāda ideja Regīnai nebūtu radusies, ja Londonā nebūtu tik garlaicīgi, ja viņas vīrs viņai nesūtītu naudu tik taupīgi, visu ieguldot, kā pats apgalvoja, Indijas kravu pārvadājumos, ja ne vecā sera Džordža stingrā nostāja, ja ne sajūta, ka dzīve rit garlaicīgā salmu atraitnes lomā, lai gan viņai daudz piemērotāka ir tālās impērijas saimnieces loma. Kad tika atklāts, ka uz Rangūnu dosies ne jau pēc puvuma un zivīm smirdošs tirgotāja kuģītis, bet gan ērtā, ietilpīgā, ātrā "Glorija", ceļojums kurā varētu pārvērsties patīkamā un daudzveidīgā piedzīvojumā, Regīna, negaidīti vecajam lordam, viegli piekrita atgriezties pie vīra, aizmirstot, ka to pametusi sliktā tropiskā klimata dēļ. Tiesa, seram Vitlam bija labi jāsamaksā par tik viegli panāktu vienošanos. Bet viņš arī nesāka šķiest naudu, jo vedeklai samaksāja nevis zeltā, bet gan kompānijas akcijās.

Un tagad, kad viss jau bija izlemts, kad Glorija jau iekrāvās tieši zem Londonas torņa pa Temzu, pēkšņi bez paskaidrojumiem un bez brīdinājuma šī neciešamā Sallija pieprasīja aprēķinu. Un pat nepapūlējāss paskaidrot, kāpēc. "Baidos, un viss. Nebraukšu uz Indiju, bet gribu uz Londonu! "

Regīna bija gatava viņu iemest pagrabā un iekalt ķēdēs, bet sera Vitla mājā pagrabs bija pilns ar kāpostiem, kūpinātiem šķiņķiem un citiem izstrādājumiem, un ķēžu tajā nebija. Regīna grasījās mesties galējībās: skatoties uz dzeltenmatainās kalpones nekaunīgo, apaļo, pūderaino seju, viņa gandrīz ataicināja sulaiņus arestēt Salliju par mēģinājumu nozagt... nē, sadauzīt... nē, iesist... Kamēr viņa meklēja ieganstu, laiks bija zaudēts. Ienāca virssulainis Martins, un viņa priekšā nekas cits neatlika, kā ar skaistās rokas plašu žestu parādīt Sallijai durvis, pat nepajautājot, kas īsti noticis.

Protams, tas nebija saistīts ar klimatu. Tā bija vēstule, kas nāca no Braitonas, kur dzīvoja viņas tante. Likās, ka dzīvoja, bet Sallija par viņu neatcerējās. Un tagad šī tante apņēmusies atstāt Sallijai mantojumā nelielu māju pie jūras un trīssimt mārciņu. Tā tika paziņots vēstulē, kuru atnesa un pat skaļi nolasīja dīvains kungs, viss noaudzis ar melniem, cirtainiem, iesirmiem matiem, kas izskatījās vai nu kā grieķis, vai čigāns, bet izrādījās advokāts. Sallijas tēvam viņš  uzdāvināja savas mirušās sievas māsas dāvanu - tīra sudraba šņaucamās tabakas kārbiņu bet Sallijai avansu - četrdesmit mārciņas ar čeku uz Londonas banku. Tāds lūk neticams stāsts notika no rīta.

Protams, kamēr cirtainais kungs nepasniedza vēstuli, dāvanu un čeku, Sallijas mājās viņu uzņēma ar lielām aizdomām. Bet pēc tam viņš kļuva par labāko draugu un padomdevēju. Un viņa padoms bija nevajadzīgi nestāstīt kaimiņiem un paziņām par laimi, kas nokritusi no debesīm. Tēvs piekrita un Sallija arī piekrita. Tāpēc viņa kautrīgi un nosarkusi murmināja saimniecei par slikto Indijas klimatu un bailēm no jūras brauciena.