Ļaunuma spogulis

Un tikai piecēlusies, meitene sāpēs iekliedzās, un visi ieraudzīja (bet pūlis ātri un cieši ielenca scēnu), ka saplēstie svārki nevar noslēpt pārgriezto augšstilbu, no kura plūst asinis, un asinīs sadauzīto vaigu. Arī jaunais cilvēks bija asiņains, lai gan, kā vēlāk izrādījās, tās bija Dorotejas asinis. Turklāt abu incidenta dalībnieku apģērbs bija šausmīgā stāvoklī - pietika ar vienu skatienu uz savu kamzoli, lai Alekss saprastu, ka viņam būs jāatvadās no domas pavakariņot ar draugu. Bet, tiesa, viņš vairs neskatījās uz sevi, bet gan uz meiteni. Meitene bija ļoti jauna, gandrīz meitiņa, kaut arī garām kājām un slaida, un bija gandrīz tikpat gara kā stūrmanis Fredro. Viņas seju, iespējams, ne bez šarma, tagad diez vai varētu saukt par tādu - zilums un asinis pārklāja sejas labo pusi, mati bija izspūruši, lakats vai cepure bija pazaudēta. Turklāt meitene bija bāla un grasījās noģībt.

Stūrmanis palīdzēja meitenei piecelties, un viņa stāvēja grīļodamās, ar visu svaru atspiežoties uz stūrmaņa rokas, un nesaprata, kur atrodas un kas ar viņu noticis.

Un šajā brīdī, pārskanot ielas un pūļa troksni, kā arī ratiņu ar arbūziem īpašnieka kliedzienus, kas nupat bija attapies, atskanēja dobja balss, kas pieradusi vadīt cilvēkus.

- Mister Fredro, vai tas esat jūs?

- Tieši tā, milord, - stūrmanis atbildēja, tikai tagad sapratis, ka viss incidents noticis ar ekipāžu, kurā atradās pats sers Džordžs Vitls, Ostindijas kompānijas viceprezidents, turklāt faktiskais "Glorijas" īpašnieks un tās brauciena organizētājs dienvidu jūrās, tas ir, jaunajam stūrmanim dzīvs dievs.

- Tas esmu es, - stūrmanis kā atvainojoties atkārtoja, it kā pats būtu meiteni pastūmis vai pabāzis zem sera Džordža ekipāžas.

Pirms sers Džordžs paspēja atbildēt, no pūļa dziļumiem atskanēja skaļa balss, kur sāka pulcēties taisnības cīnītāji, kuri gan izvēlas cīnīties anonīmi:

- Tādiem kungiem cilvēka dzīvība nav ne pensa vērta!

Atbildei uz saucienu bija paklusa kurnēšana un citi izsaucieni, arī seram Džordžam nepatīkami, kurš jutās kails un neaizsargāts kā Francijas karalis Luijs uz Grēva laukuma ešafota.

Un jāsaka, ka, lai arī kopš monarha nāvessoda izpildes ir pagājuši jau seši gadi un pēc tam arī šausmīgā terora beigas, sers Vitls bija viens no tiem dižciltīgajiem, kuri pēc tam sevī saglabāja neuzticību pūlim, tā tumšajiem instinktiem, tā rupjībai un iekšējam naidam pret tiem, kuri nodrošina ar darbu, maizi, pajumti, kas valsti cenšas pārvaldīt pēc iespējas gudrāk un taisnīgāk. Varbūt atmiņa par sera Vitla senčiem, kuriem nācās bēgt un slēpties no apaļgalvja Kromvela vai no Vota Teilora nabagiem ... Jebkurā gadījumā bailes no pūļa bija dziļi iesēdušās serā Džordžā. Viņš lēnām nolaida nūju un saruka sēdeklī, gatavs Metjū uzkliegt: "Dzen!", Bet, saprotot, ka tieši to nav iespējams izdarīt, un, kamēr pūlis viņu neatbrīvos, viņš nekur neaizbēgs.

Meitene aizvēra acis un zaudēja samaņu, to varēja redzēt sers Džordžs, un tad viņš, kaut arī viņu nemaz neaizkustināja ievainotās muļķītes skats, kura ar parastajiem cilvēkiem raksturīgo bezrūpīgo stulbumu pati paskrēja zem viņa riteņiem, saprata, ka ir pienācis laiks rīkoties.

Jebkurā gadījumā sers Vitls, būdams vīrietis, kaut arī principā bez sirds, ja lieta neattiecās uz viņa tuviniekiem, nevis pavēlēja Metjū turpināt ceļu, pametot ubadzei šiliņu, bet tik daudzu liecinieku ieskauts, bija spiesta izturēties savādāk. Jo īpaši tāpēc, ka, kamēr viņš apdomāja, sarāvies no pieaugošā pūļa draudīgās kurnēšanas,  priekšā izlīda visuresošais laikrakstu reportieris, gudrs bestija, gatavs par sudraba monētu sabojāt liela cilvēka karjeru un pasākumu, bet šodien mazāk nekā citās dienās sers Vitls vēlējās parādīties vigu laikrakstos ...

- Ko jūs tur stāvat, Fredro! - viņš uzsauca stūrmanim. - Aleks, Metjū, ieceliet meiteni šeit. - Viņš pavirzījās uz platā sēdekļa, atbrīvojot vietu cietušajai, it kā viņam pat prātā nenāktu cita doma.

Pēc meitenes pastiepās vairākas rokas - visi gribēja palīdzēt, un pūļa dusmas jau pierima, jo kungs izturējās savādāk, nekā no viņa gaidīja.

Alekss iekāpa ekipāžā un atbalstīja joprojām nejūtīgo meiteni, lai viņa nepieskartos seram Vitlam un, nedod Dievs, nenosmērētu viņu ar asinīm. Sers Džordžs gudri izprata šo stūrmaņa vēlmi un par to domās viņam pateikdamies, pats pārbīdījās pēc iespējas tālāk no upura, jo viņa apmetni un kamzoli šuva tik dārgs drēbnieks, ka šī meitene nevarētu nopelnīt naudu šādai drēbei ne gadsimta laikā.

- Brauc! - Pavēlēja sers Džordžs, uzskatīdams, ka pūlis tagad laidīs garām viņa ekipāžu, vēl jo vairāk tādēļ, ka no aizmugures atskanēja kariešu taures un atskanēja kučieru un izvadātāju kliedzieni, kurus bija aizkavējis incidents.