Ļaunuma spogulis

- Jūs redzējāt karali, mans dārgais, - teica cirtainais džentelmenis un burtiski aizvilka Aleksu uz stūri, uz Oksfordstrītu, uz frizētavu, turklāt nez kāpēc piebilzdams: - Pasteidzieties taču! Vai tad nesaprotat?

- Ko pie velna jūs darāt! - iesaucās stūrmanis.

Izrāvis piedurkni no džentelmeņa stingrajiem pirkstiem, viņš jau gribēja parunāt ar to kā vīrs, ka civilizēti cilvēki tā neuzvedas, bet džentelmenis jau bija pazudis - dienā trokšņainajā Oksfordstrītā pazust pūlī ir viegli...

* * *

Sers Džordžs Vitls, britu Ostmindijas kompānijas viceprezidents, atšķirībā no stūrmaņa Fredro, agri no rīta pabija uz "Glorijas" un pārbaudīja, vai kuģi piekrauj pareizi. Ar šo kuģi Vitla kungam bija tik svarīgi un tālejoši plāni, ka pat ne visi kompānijas direktori par tiem zināja, bet visu patiesību nezināja neviens, izņemot seru Džordžu.

Pagaidām viss noritēja kā iecerēts. Bet bija skaidrs, ka panākumi atkarīgi no daudziem apstākļiem un nejaušībām - Atlantijas okeāns, Indijas okeāns, Indija ... daudz vairāk iespēju pazaudēt nekā atrast. Bet, ja atradīsim, tad visa dzīve iegūs īpašu nozīmi.

Sers Džordžs brauca mājās pa Oksfordstrītu vaļējā ekipāžā, baudot saulaino aprīļa dienu un nebaidoties no aukstuma - šis sarkansejainais, agri nosirmojušais, spēcīgais vīrietis, kurš šķita resns, patiesībā resns nemaz nebija, bet drīzāk stingri gaļīgs spēkonis. Un, ja viņam arī draudēja nāve, tad tikai no pārmērīgas dzīves uzkrāšanās - no tā dažkārt rodas apoplektiski insulti.

Pasniedzies ar nūju, sers Džordžs pieskārās Metjū mugurai un pārkliedzot ielas troksni sacīja:

- Pasteidzies, Met, mums šovakar ir viesi uz lenču.

- Jūs taču redzat ser, kāda šeit kustība! - atsaucās kučieris. - Es nebūtu pārsteigts, ja Londona pēc dažiem gadiem izmirtu.

- No kā? - sers Džordžs bija no sirds pārsteigts.

- No zirgu mēsliem. Tie piepildīs ielas līdz otrajiem stāviem!

- Tas ir neparasts, bet ne bez veselā saprāta, apsvērums, - sacīja sers Džordžs, kurš bija pieradis nopietni apsvērt jebkuru teoriju vai hipotēzi, ja redzēja tajā veselā saprāta graudu.

Un šajā mirklī neliela auguma, cirtaini matains džentelmenis bez cepures uzlēca uz ekipāžas pakāpiena. Viņam bija čigāna vai indiešu žuļika negodīgā seja - sers Džordžs jau vairākkārt  bija sastapis šādas sejas Ostindijā, kuru viņš nevarēja izturēt kopā ar tās saldajām skaistulēm, pretenciozajām drupām, pazemīgajiem radžām un starpniekiem, saindētā gaisa viltību un asajām puvuma smakām saspiestajās pilsētās.

Sera Vitla roka sniedzās uz ekipāžas iekšējo, ar ādu apšūto sienu, kur bija dziļa kabata pistolei, bet pēc tam atcerējās, ka pistoli no turienes bija izņēmis ar savām rokām,  impērijas pēram neklājās braukāt pa galvaspilsētu ar pielādētām pistolēm. Var uzzināt laikraksti un tad smiekli būs pa visu valsti: "No kā šis milords tā nobijies?"

- Es jūs nenoduršu, - čirkainais vīrietis klusi paziņoja un sev par pārsteigumu sers Vitls atklāja, ka viņš nav jauns un neizskatās pēc indieša, bet drīzāk piederēja kādai no Balkānu tautām, kas neizslēdza viņa čigānisko izcelsmi. - Nebaidieties.

Un smaidā pavēris muti, cirtainais laupītājs parādīja tik līdzenus un baltus zobus, kādus varēja izgatavot no porcelāna, bet ne no kauliem, kā tam vajadzētu būt.

- Ko jums vajag? - jautāja sers Vitls, izvairoties vērsties pie šī klaidoņa, kurš acīmredzami nebija klaidonis, bet, iespējams, bija grieķu sazvērnieks.

Metjū pagriezās, bet zirgus neapturēja, jo šajā pūlī tie jau tāpat gāja soļos.

- Jūsu paša labā, - teica cirtainais vīrietis, skatīdamies seram Vitlam acīs ar hipnotizētāja uzstājību, - es lūdzu pagriezties uz Pikadiliju, jo tuvākajā stūrī jums var gadīties nepatikšanas.

- Kas? Ko? Kas tie galu galā par murgiem! - sers Džordžs bija sašutis.

Bet cirtainais pacēla pirkstu, it kā uzsverot sava brīdinājuma nopietnību.

- Vai atceraties, kā pēc jūsu pavēles tika nojaukts sikhu templis, lai izveidotu ceļu uz fortu? Vai vārds Radžagatans Singhs jums kaut ko izsaka? Pagriezieties uz Pikadilli! Tūlīt pat!

Un ar šiem vārdiem cirtainais nolēca no pakāpiena un pazuda. Mirklis - un viņa galva pazibēja citu starpā... Nē, iespējams, viņā ir nēģeru asinis! Jā, tieši tāda dīvaina, nejēdzīga doma uzplaiksnīja sera Džordža prātā. Un viņš izdzirdēja:

- Es pagriezīšos, ar ko velns nejoko!