Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Dibaks bija kā apburts. Viņam patika stāsti par Otro pasaules karu un arī nostāsti par pazudušiem dārgu­miem, un šis nu bija par abiem. Oho! viņš iesaucās.

-    Nez, cik daudz briljantu varētu ievietot Vācijas feld­maršala zizli?

-   Mēģināsim to noskaidrot, labi? Blenerhasita kungs nolika uz galda burbuļplastmasā ievīstītu priekšmetu.

-    Redzi, Bak, pēc oriģinālā rasējuma esmu licis izga­tavot kopiju. Šis zizlis ir no sveķu masas, un briljanti ir imitācija, bet tas izskatās un rada iespaidu, ka ir īstais. Viņš atbīdīja iepakojumu, atsedzot viltoto zizli. Pacēlis to, viņš sāka spaidīt kniedes un tad ērgļus. Mehānisms, protams, darbojas kā pulkstenis.

Kamēr viņš runāja, viens no briljantiem nosētajiem gala vākiem atvērās, un, apgriežot zizli otrādi, Harijs Blenerhasits izbēra uz galda vairākas riekšavas Bra­zīlijas riekstu. Te ir trīsdesmit pieci rieksti, viņš teica. Ja katrs no šiem riekstiem būtu briljants, Bak, vai vari iedomāties, cik daudz tie būtu vērti?

-    Miljoniem, Baks, plati smaidot, noteica.

-   Trešdaļa no tā, ko mēs atrastu, ir tava, Bak, Breds sacīja. Vienīgais, kas tev jāizdara, draudziņ, izmanto­jot savu īpašo kramplauža prasmi: Fortbeningas kara muzejā ir jāsamaina šis zizlis pret īsto.

Dibaks kādu brīdi padomāja. Naudai nebija nekādas nozīmes: tā kā viņš bija džins, tad varēja iegūt naudu, kad vien vēlējās. Bet piedzīvojumi un izpriecas bija daudz grūtāk pieejamas tādā vietā kā Palmspringsa, kur dzīvo tik daudz vecu cilvēku, un Breda tēva ierosinājums likās kā satraucoša dēka. Tas pat nebūs noziegums, viņš sprieda, noteikti ne, ja kaut kad vēlāk viņš īsto zizli atkal atliktu atpakaļ. Runājot par to, kas tajā atradās iekšā, diez vai tā būtu zagšana. Dibaks tiešām neva­rēja saprast, kā var nozagt to, par ko muzejā nevienam nav ne jausmas. Bet vai Baks varēs šo darbu paveikt, neatklājot Blenerhasitiem savu mazo noslēpumu, ka viņš ir džins? Jo tas samaitātu visu: viņus vairāk interesētu saņemt trīs vēlēšanās nekā to, kas apslēpts Gēringa zizlī. Paturēt slepenībā, ka viņš ir džins, varētu izrādīties sarežģītāk nekā samainīt zižļus.

Sarežģīti, bet neiespējami ne. Dibaks sāka māt ar galvu.

-   Vai gribi teikt, ka piedalies? Breds satraukti jau­tāja. Tu to izdarīsi?

-   Protams, izdarīšu, Dibaks apliecināja un pasmai­dīja. Tā, viņš nodomāja, būs lieliska izprieca.

Visi trīs aizlidoja uz Atlantu Džordžijas pavalstī. Tur viņi iznomāja mašīnu, aizbrauca sešdesmit jūdzes dien­vidu virzienā uz Fortbeningu un apmetās tuvējā viesu namā. No turienes viņi aizgāja dažus kvartālus uz aus­trumiem līdz Kājnieku muzejam, kur bija izstādīti dažādi ieroči, uniformas, ķiveres, braucamrīki un citi priekšmeti. Starp tiem bija feldmaršala Hermaņa Gē­ringa zizlis.

-    Grūti tam noticēt, vai ne? Blenerhasita kungs piezīmēja. Visus šos gadus tas ir atradies šeit, un nevienam nav ienācis prātā, ka tam ir tukšs vidus. Nu ko, zēni?

Bet Dibaks klausījās tikai pa ausu galam. Viņš jau mēģināja izdomāt plānu. Ieraugot pārnēsājamu dzē­rienu skapīti, kas reiz bija piederējis ģenerālim Ulisam Grantam, viņam iešāvās prātā kāda ideja. Viņš varētu transubstanciēties un paslēpties vienā no dzintarkrāsas stikla pudelēm līdz tam laikam, kad muzejs būs slēgts. Tas būtu pavisam viegli. Bet veikt otru transubstanciāciju ar īsto zizli rokā nebūtu iespējams tā vienkāršā iemesla dēļ, ka džina spēks neiedarbojas uz briljantiem. Bija skaidrs, ka zizli nāksies kaut kur paslēpt un va­jadzēs iznest to laukā kādā citā veidā. Bet kā? Dibaks atrada atbildi muzeja veikalā. Un tā bija tik skaidra, ka viņš sāka skaļi smieties pats par savu atjautību. Viņš paslēps īsto zizli kāda plakāta futrālī un, kad nākamajā rītā muzeju atvērs, mierīgi to nopirks.

-    Vai tu domā, ka vari to izdarīt? Breds jautāja, dzirdot Dibaka smieklus.

-    Protams.

Dibaks ieskatījās rokas pulkstenī. Muzeju slēgs pēc dažām minūtēm, un, nojauzdams, ka Blenerhasita kunga mugursomā atradās viltotais zizlis, Dibaks lika, lai Harijs to atdod viņam. Nekas nevar līdzināties ta­gadnei, viņš teica. Es to izdarīšu šonakt. Bet neceriet redzēt mani ātrāk kā rīt no rīta. Pēc tam kad muzejs būs atvērts. Labi?

Harijs Blenerhasits noņēma mugursomu un pasnie­dza to zēnam, taču Dibaks juta, ka viņš par kaut ko ir uztraucies.

-    Kas noticis? Dibaks noņurdēja, izbolīdams acis uz augšu. Aukstas kājas?

-    Varbūt. Saproti, tu esi tikai bērns, Blenerhasita kungs paskaidroja. Ja kas saies grīstē, tad cietumā ieliks mani, nevis tevi.

-     Esiet mierīgs, Dibaks centās viņu pārliecināt. Viss būs kārtībā. Ticiet man. Ir kāds labais džins, kas uzrauga mani.

Tā, protams, bija taisnība. Dibaka māte arī bija džine, kaut gan viņa diez vai būtu atbalstījusi pasākumu, kurā dēls bija iesaistījies. Doktore Zahertorte domāja, ka Dibaks kopā ar Bredu un Blenerhasita kungu apceļo

Amerikas pilsoņu kara kauju vietas. Tā Dibaks viņai bija teicis. Zēns nebija īpaši apsvēris, ko viņa varētu nodomāt. Šobrīd viņam rūpēja vienīgi gaidāmā izprieca.