Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-     Harij, es zinu, ko daru, viņš teica. Ticiet man, jūs būsiet pārsteigts par to, uz ko esmu spējīgs.

Dibaks turēja doto vārdu un nākamajā rītā pusvien­padsmitos, aptuveni pusstundu pēc tam, kad kara mu­zejs bija atvērts, viņš atgriezās Fortbeningas viesu na­mā ar platu smaidu sejā un lielu plakāta futrāli rokā.

-   Paldies Dievam, Breda tēvs noelsās, tu esi sveiks un vesels.

-    Protams, man nekas nekait, Baks atbildēja.

-    Vai tev tas ir? Breds jautāja. Tas zizlis?

-    Šī nav forta karte, Dibaks teica. Skaidrs, ka man tas ir. Viņš noņēma plakāta futrālim vāku un ļāva zizlim izslīdēt uz Breda gultas.

-   Viņš to ir dabūjis! Blenerhasita kungs iesaucās un kādu laiku kopā ar Bredu lēkāja pa istabu. Kad prieki bija galā, viņš izdvesa skaļu atvieglojuma nopūtu un aizslēdza istabas durvis. Es sāku no tiesas uztraukties, vai tik ar tevi kaut kas nevarētu būt noticis, Bak. Tu biji projām tik ilgi.

-    Tādā lietā vajadzīga pacietība, Dibaks skaidroja. Bet pacietība prasa laiku. Varbūt tāpēc kramplaužus mēdz salīdzināt ar kaķiem, nevis plušķiem. Viņš no­metās uz gultas blakus zizlim un atbīdīja matu šķipsnu no acīm. Ģērbies džinsos un T kreklā, ar motociklista zābakiem kājās viņš drīzāk izskatījās pēc jaunas rok­zvaigznes, nevis kaķim līdzīga kramplauža.

-   Tu droši vien esi izbadējies, ieminējās Breds, kurš tagad juta milzīgu bijību pret savu klasesbiedru.

Dibaks jau gribēja teikt, ka nemaz nav izsalcis, jo bija sagādājis sev brokastis, atrazdamies vienā no Granta pudelēm, bet laikus aprāvās. Jūtos pārāk satraukts, lai būtu izsalcis, viņš aizbildinājās. Vecīt, tā tik ir izprieca.

Blenerhasita kungs godbijīgi paņēma zizli. Nespēju ticēt, ka tiešām to turu rokās, viņš teica. Tā ir kā vēsture manā acu priekšā.

Dibaks, kura interese par vēsturi aprobežojās ar ve­cām kara filmām, iecietīgi pasmaidīja. Jā, tā liekas, viņš piekrita un gaidīja, kad vīrietis ķersies pie intere­santās daļas.

-    Man gandrīz bail to atvērt, Blenerhasita kungs atzinās un kļuva nervozs. Piere viņam sāka svīst. Viņš iekoda lūpā un saviebās. Ja nu galu galā tur iekšā nekā nav.

-    Ir tikai viens veids, kā to uzzināt, Dibaks sacīja. Aiziet, Blenerhasita kungs, veriet to vaļā. Neziņa mūs beidz vai nost.

Harijs Blenerhasits piespieda zižļa briljanta kniedes un zelta ērgļus tādā secībā, kā bija aprakstījis Futerneids oriģinālajā zīmējumā. Tiklīdz tas bija izdarīts, atskanēja kluss klik un viens no gala vākiem, uz kura bija attēlots briljanta ērglis ar nacistu kāškrustu nagos, viegli atvērās.

-    Nudien iespaidīgi, Dibaks iesaucās, pielēcis no gultas cerībā, ka, apgriezis zizli otrādi, Blenerhasita kungs uz pārsega izbērs briljantus.

Smaidi sejās sastinga, jo no astoņpadsmit collu garā zižļa neizkrita itin nekas. Ne briljanti, ne viena vienīga zelta monēta. Blenerhasita kungs pacēla zizli pie acs kā teleskopu un norūpējies ieskatījās tukšumā.

-    Pagaidiet mirkli, viņš teica. Tur iekšā kaut kas ir. Šķiet, sarullēti papīri. Viņš izvilka tīstokli, uzma­nīgi to attina un skaļi noelsās.

-    Tikai nesakiet, ka esmu pievācis Gēringa plakātu futrāli, Dibaks ierunājās.

-   Īstenībā, Bak, tieši to tu, manuprāt, esi nozadzis. Harijs Blenerhasits sāka smieties. Tikai" tie nav pla­kāti. Tās ir bilžu skices.

• Bilžu skices? Breds sarauca pieri. Man tās ne­atgādina nevienu bildi, ko jebkad būtu redzējis.

Tā bija taisnība. Šie bija zīmēti uz bieza, veca papīra un izskatījās pēc ainām no Bībeles.

-    Tu mani pārproti, viņa tēvs sacīja, plati smai­dīdams. Tavuprāt, bilde ir tikai kāds kustīgs attēls televīzijā.

-    Man arī šķiet tāpat, Dibaks atzinās.

-   Bet skice ir īstais vārds zīmējumam, kas veidots kā uzmetums gleznai. Hermanis Gērings bija ievērojams mākslas kolekcionārs. Neesmu nekāds eksperts, bet šie te liekas vecmeistaru zīmēti. Sis izskatās, it kā to būtu skicējis Leonardo da Vinči. Un šo Mikelandželo. Tāpat šo. Un šis varētu būt Rafaēla zīmēts. Bet tas varētu būt vēl viens Leonardo da Vinči. Jādomā, ka šiem zī­mējumiem kaut kādā veidā bija lemts uzturēt veco Gēringu pēc kara. Tikai viens no tiem, iespējams, maksātu vismaz desmit vai piecpadsmit miljonus dolāru. Un te ir seši. Nē, pagaidiet. Pieci. Sestais nemaz nelīdzinās pārējiem. Neesmu drošs, kas tas ir. Tas izskatās daudz jaunāks. Patiesībā tam nav nozīmes. Pēc pavirša vēr­tējuma, pārējie pieci zīmējumi varētu būt vismaz sep­tiņdesmit piecus miljonus dolāru vērti.

-   Labi! Dibaks iesaucās un uzsita pa Breda pastiepto plaukstu. Man vienmēr patikušas zīmētas bildītes.

-    Man arī, otrs zēns piekrita. Ko mēs tagad da­rīsim, tēt?

-     Brauksim atpakaļ uz Palmspringsu. Tiklīdz būšu atgriezies mājās, sazvanīšu kādu no lielajiem muze­jiem, kam ir daudz naudas, un noskaidrošu, vai tie nav ieinteresēti pirkt. Ja muzeji nebūs ieinteresēti, izmēģināsim izsoļu namus. Viņš pārliecinoši pamāja ar galvu. Varat man ticēt, zēni, pircēji būs. Pasaulē netrūkst cilvēku, kas spētu nogalināt, lai iegūtu vienu no šiem zīmējumiem.

2. nodaļa DZIMŠANAS DIENAS SVINĪBAS