Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Nimrods pakustināja pirkstus un no gaisa pagrāba peldētāja deguna spaili par jo lielāku pārsteigumu doktoram Varnakulasurijam, kas viņam stāvēja tieši blakus. Nimrods ar spaili aizspieda nāsis, lai nebūtu jāieelpo degošo kaķa ūsu dūmi. Man ir aizdomas, viņš teica, ka tu cerēji izraisīt politisku skandālu.

-    Tas nemaz nav tā, kā varētu šķist, iebilda džine premjerministra iekšienē. Vismaz sākumā ne. Gribēju, lai arestē Iblisu, tāpēc es to darīju. Lai viņu arestē, soda ar nāvi un spīdzina. Var arī citādā secībā. Ceru, ka esi dzirdējis par Iblisu? Viņa dēļ mana ģimene ir galīgi izputināta.

Nimrods pamāja ar galvu. Iblisa vārds viņam tiešām bija zināms. Ifrīts, vienas no triju ļauno džinu cilšu va­doņiem, Ibliss visnotaļ tika uzskatīts par ļaunāko džinu pasaulē.

-    Kā gan tev ienāca prātā doma, ka premjerministrs varētu palīdzēt? Nimrods jautāja.

-   Tā vien šķiet, ka nevienam džinam, ieskaitot manu tēvu, nav drosmes neko darīt, lai šim ļaunumam pre­totos, balss atbildēja. Tāpēc es nolēmu meklēt pa­līdzību pie laicīgajiem. Pie premjerministra. Bet tagad, kad esmu te iekšā, saprotu, ka viņš nav īstais vīrietis, kā man likās iepriekš. Mana māte būs tiešām vīlusies, kad viņai to izstāstīšu. Viņa allaž mēdz stāstīt, cik viņš ir lielisks puisis. Tāds viņš nemaz nav. Viņam nav ne­kādas varas.

-    Sī ir tava pēdējā iespēja tikt projām, Nimrods paziņoja.

-   Aizdedz manu lampu, džine pavīpsnāja, vīrietis nevar būt valsts vadītājs, ja nespēj ieslodzīt cilvēkus, kad to vēlas. Tāpēc mans nolūks ir likt viņam samaksāt par to, ka viņš bijis nekam nederīgs. Ar politisko smaku, kas viņu apņems. Viņa iesmējās. Es to panākšu. Tu vēl to redzēsi.

-   Tev tiks vairāk smakas, nekā jebkad esi vēlējusies, Nimrods teica.

-    Tu mani maldini.

-    Gan jau redzēsim.

Nimroda spēcīgā saistība noturēja gluži nekustīgu premjerministra galvu un ķermeni, tāpēc nebija nekā­das iespējas, ka nerātnā jaunā džine varētu izvairīties no svilstošās kaķa ūsas, ko Nimrods turēja premjermi­nistra vienas nāss iekšpusē. Kodīgie dūmi ceļoja augšup pa deguna atverēm, tika ieelpoti viņa plaušās un nonāca asinsritē.

-   Āā! Izbeidz! Tā smaka ir briesmīga. Aizvāc to!

-    Tu pati uzprasījies. Nimrods nometa kaķa ūsas pelnus un aizdedzināja vēl vienu un vēl vienu, kamēr Vidmerpūla kunga asinsrite ātri nogādāja mikroskopis­kas sviluša kaķa daļiņas līdz pat limfu mezgliem kaklā un tālāk līdz smadzenēm. Būtbija degošo ūsu smārds tagad bija tik spēcīgs, ka Lusinda Vidmerpūla ar roku aizspieda degunu un muti. Bet tikai uz brīdi, jo vēlē­šanās uzzināt, kas notiek ar gultu, pārvarēja netīkamo ožas sajūtu.

Gulta pacēlās no grīdas!

Viņa kā piekalta skatījās uz to. Vienu pēdu. Divas pēdas. Trīs pēdas virs grīdas. Šķita, ka viņas tēva un sarkanajā uzvalkā ģērbtā kunga svaram nav nekādas nozīmes. Gulta pacēlās vēl par vienu pēdu un lidinājās gaisā, atgādinot triku cirka izrādē.

-   Lai Dievs žēlīgs! iesaucās Vidmerpūla kundze, bet preses sekretārs vairākas reizes skaļi nolamājās.

-    Nav nekāda iemesla satraukumam, mīļo lēdij, Nimrods mierināja, aizdedzinādams sesto kaķa ūsu. Mēs to saucam par eksorcisma burvju paklāja stadiju, kad džina vēlēšanās aizlidot kļūst gandrīz nepārvarama. Ar vēl vienu ūsu vajadzētu pietikt.

-   Lai Dievs žēlīgs, premjerministra sieva atkārtoja, mazāk uztraukdamās par gultas pacelšanos nekā par to, kas tagad atklājās zem tās: pa pusei apēstas picas, veci laikraksti, apgriezti kāju nagi, vairāki dokumenti ar atzīmi PILNĪGI SLEPENI, dažas zeķes, soda talons par nepareizu automašīnas novietošanu, netīras apakš­bikses, Viņas Majestātes karalienes parakstīta fotogrā­fija, košļājamās gumijas pikuči, dažas citzemju monētas, lielākoties Francijas franki, un salauzta tenisa rakete.

-   Paejiet nost, lēdij! Nimrods uzkliedza, kad Vidmer­pūla kundze pieliecās, lai paceltu karalienes ģīmetni.

Brīdi vēlāk gulta pēkšņi nokrita uz grīdas un guļam­istabas logs atsprāga vaļā, jo nerātnā džine neredzama pazuda tālēs.

-    Uzvarētājs, Nimrods secināja. Un, manuprāt, par mata tiesu. Vicinādams roku un nomurminājis savu fokusa vārdu, viņš noņēma saistību, ko bija uzlicis premjerministram. Tas jau izskatījās un, vēl svarīgāk, atkal izklausījās pēc sevis.

-    Kas notiek? viņš nervozi iesaucās.

Nimrods piecēlās un pagāja nost no gultas, bet dok­tors Varnakulasurija ieņēma viņa vietu, lai sataustītu

Vidmerpūla kunga pulsu un ar stetoskopu pārbaudītu

vina sirdsdarbību.

>

-   Goda vārds, es jūtos labi, premjerministrs pasmai­dīja, kad meita viņam pasniedza mīļoto lācīti.

-    Premjerministr, Nimrods ierunājās, vai varat atcerēties kaut ko no tā, kas ar jums notika?

Vidmerpūla kungs izskatījās nokautrējies. Manu­prāt, tas bija nejauks murgs, viņš atbildēja. Es nebiju noteicējs par saviem vārdiem vai rīcību. Tas bija tā, it kā man galvā būtu kāds, kas izlēma, ko es saku vai daru. Viņš kādu brīdi paskatījās uz savu preses sekretāru, it kā gribēdams pārbaudīt, vai runā pareizi. Šķiet, tā bija meitene. Pavisam jauna meitene. Es teiktu, ne vecāka par manu meitu.