Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-   Ir arī daži tādi džini, Gonta kundze sacīja, kuri ir apšaubījuši iespēju paturēt savā īpašumā vispār jeb­kādu bagātību. Es runāju par džinu kultu, kas sevi dēvē par eremītiem un tiecas atdarināt eņģeļu un svēto dzīvi, iztiekot bez jelkādas mantības. Kādu laiku arī es biju eremīte. Un tev taisnība, Filipa, tā es satiku jūsu tēvu. Viņš domāja, ka esmu tikai vēl viena bezpajumtniece Ņujorkā, tomēr mēģināja man palīdzēt, un tāpēc es viņā iemīlējos un apprecēju viņu. Lai arī jūsu tēvs ir mazs augumā, toties viņam ir dāsna sirds.

-   Tātad Ņujorkā ir daži bezpajumtnieki, kas īstenībā ir džini? Džons jautāja.

-     Ne tikai Ņujorkā. Arī Londonā, Kalkutā, Kairā. Visur. Un nejau tikai džini tā dzīvo. Daži ir eņģeļi. "Lai brāļu mīlestība turpinās," ir teikts, "un neaizmirstiet uzņemt svešiniekus, jo tā daži nejauši ir uzņēmuši eņ­ģeļus." Tāda ir filozofija, saskaņā ar kuru eremīti dzīvo visu savu mūžu. Vienīgais, pēc kā viņi tiecas, ir nest labu veiksmi patiešām cienīgiem laicīgajiem*: Cilvēkiem, kas izdara viņiem labu pakalpojumu, neapzinoties, kam tie īstenībā palīdz.

-   Un tāpēc tu tam vīrietim iedevi piecdesmit dolāru, Filipa secināja. Gadījumā, ja viņš būtu džins.

-    Gadījumā, ja viņš būtu eņģelis, Filipa. Es mierinu sevi ar domu, ka zinu, kad stāvu blakus kādam citam džinam. Bet eņģeļi, būdami daudz varenāki par mums, labāk prot arī maskēties. Īstenībā viņi var izdarīt gan­drīz jebko, kas vien ienāk prātā.

-    Tas izklausās ļoti cēli būt par eremītu, Džons piebilda.

-    Jā, laikam gan, māte piekrita. Bet tas ir saistīts arī ar briesmām. Tāpēc es gribu, lai jūs man apsolītu, ka nekad nekļūsiet par eremītiem. Vismaz tik ilgi ne, kamēr nebūsiet vecāki. Vienmēr es nebūšu tuvumā, lai jūs aizsargātu.

Dvīņiem tas šķita ļoti dīvaini. Dzīve bez mātes vi­ņiem likās neiedomājama. Bet viņi tik un tā apsolīja nekļūt par eremītiem. Pēc tam kad pārtikas preces bija nonestas lejā virtuvē, Leila paziņoja, ka viņai esot kas svarīgs, ko abiem parādīt.

-   Iepriekš, kad pieminēju jūsu tēva dāsno sirdi, viņa teica, man ienāca prātā, ka jūsu pirmā džinu dzim­šanas diena ir lielisks iegansts, lai jūs apskatītu savus dvēseles spoguļus.

-    Kas ir dvēseles spogulis? Filipa jautāja.

-   Sinopadoss. Vai tad Nimrods jums nekad nav stās­tījis?

-    Nē.

-    Nāciet man līdzi, Gonta kundze aicināja. Jums būs vieglāk pašiem to apskatīt. Un viņa bērnus uzveda bēniņos, kur viņiem agrāk nekad nebija ļauts ieiet.

-    Tu vienmēr teici, ka te esot sikspārņi, Filipa at­gādināja, kamēr māte pavilka uz leju kāpnes, kas veda augšup uz tumšu lūku. Es nevaru ciest sikspārņus.

-    Tāpēc jau tā teicu, Gonta kundze atzinās. Lai atrunātu jūs jebkad nākt šurp.

Viņi uzkāpa augšā pa šķērskokiem. Gonta kundze taustījās pēc gaismas slēdža, atrada to, iededza ļoti blāvu spuldzi un, ejot iekšā, pieliecās. Dvīņi satraukti sekoja, nojauzdami, ka viņi ieraudzīs ko savādu, kas nekad nebija pieredzēts.

Bēniņos viņi pavērās apkārt. Neizskatīgas kartona kārbas uz cietkoksnes grīdas. Bet ne putekļi. Zirnekļu tīmekļi arī ne. Un, protams, neviena sikspārņa. Tikai spēcīga naftalīna smarža, uz ko Džons norādīja.

-    Sikspārņi necieš naftalīnu, Gonta kundze pa­skaidroja.

Izskatījās, ka jumts ir lieliskā stāvoklī. Jumtā bija iebūvēts logs, bet diena bija apmākusies, mākoņaina, un bēniņi šķita drūmi un ēnaini. Par spīti tam, Džons pamanīja plaisu sienā. Un uzreiz atpazina to.

-    Tā ir tā pati plaisa, kas atrodas aiz manas gul­tas galvgaļa, viņš sacīja. Tā, kura parādījās tieši pirms tam, kad mums izrāva gudrības zobus. Tā stiepjas augšup līdz pat šejienei.

-    Es ieteiktu tev sekot tai, Džon, māte ierosināja.

Plaisa aizveda viņus bēninu dziļumā, kur aiz aukstā ūdens rezervuāra, baltos palagos ietīti, stāvēja divi veci molberti.

-    Jūs atradīsiet to, ko meklējat, zem vecajiem, pu­tekļainajiem pārklājiem, viņa teica.

Džons saņēma vienu, un Filipa otru.

-    Nu, aiziet, Gonta kundze skubināja,-redzēdama, ka viņi vilcinās. Ko jūs gaidāt?

-    Es baidos, Džons atzinās.

-    Es arī, Filipa piebalsoja.

Gonta kundze pārlaida acis bēniņiem. Labi, viņa teica. Te patiešām ir drūmi.

Viņa izrunāja vārdu, kuru lietoja, lai koncentrētu savu džines spēku, NEFELOKOKIGIA. Bēniņos kļuva gaišs un putekļainie pārklāji nokrita no molbertiem, atsedzot divus spoguļus.

Tie bija savādi, no metāla veidoti spoguļi ar izliektu stikla virsmu. Spoguļu aizmuguri rotāja smalks raksts. Dīvainākais bija tas, ka gaisma, kas krita pa logu un atstarojās no spoguļa, spilgti atklāja aizmugures smalko rakstu, bet gandrīz neko tā priekšpusē. Džons nostājās tieši pretī spogulim un paraustīja plecus.

-    Man tas nepielec, viņš sacīja. Vai nu es esmu vampīrs un man nav atspulga, vai tas ir kāds joks.

-   Neskaties uz priekšpusi, muļķīt, māte smiedamās teica. Tā tev neko nepateiks. Viņa pavēcināja roku. Ej uz aizmuguri. Tas ir sinopadusa darījumu gals.