Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-    Izdarīju gan, Dibaks iebilda un atlocīja vairākas papīra lapas, lai draugs tās varētu apskatīt.

-     Bez jokiem? Šie ir īstie pārbaudes darba jautā­jumi?

-    Ne tikai jautājumi, Dibaks lepni pārlaboja. Es dabūju arī atbildes.

-    Nevar būt, Breds izdvesa, nespēdams tam ticēt. Bet kā? Pie Sarkisjanas jaunkundzes biroja ir kabeļ­televīzijas novērošana un trauksmes signāls. Un jautā­jumi atradās seifā. Kas tu esi, Bak? Izveicīgs ložņa un zaglis?

Dibaks nekad nebija stāstījis Bredam, ka viņš ir džins, ja nu gadījumā draugs lūgtu izpildīt trīs vēlēša­nās. Pat Dibaks zināja, ka cilvēkam ne vienmēr labākais ir piepildīt viņa karstākās vēlēšanās. Vēlēšanās ietekmē Haosa efekts, un tas nozīmē, ka reizēm tām piemīt no­sliece izvērsties tā, kā neviens nebūtu varējis paredzēt. Tāpēc viņš tikai izvairīgi paskatījās un teica: Izveicīgs zaglis? Jā, protams, kaut kas uz to pusi.

-   Vai tiešām? Breda apbrīns par savu draugu aiz­vien pieauga. Kā filmā?

-   Lai nu tas tagad paliek, Dibaks sacīja, vicinādams kontroldarba jautājumus un atbildes. Mums vēl pāris stundu jāmācās, ja vispār reiz gribam tikt galā ar šo kontroldarbu.

Dienu pēc kontroldarba, kuru abi zēni nokārtoja ar augstākajām atzīmēm klasē, Breda Blenerhasita tēvs Harijs abus ielūdza uz svinīgām pusdienām kādā centra restorānā netālu no sava grāmatu antikvariāta. Breda māte bija mirusi, un viņam ar tēvu bija ļoti tuvas at­tiecības. Šķiet, tik tuvas, ka zēns bija izstāstījis tēvam, kā viņam izdevās sasniegt tik teicamus rezultātus kon­troldarbā. Taču Blenerhasita kungs nevis nolasīja bargu lekciju par blēdīšanos, ko Dibaks sagaidīja un noteikti bija pelnījis, bet pasmaidīja un izteica Dibakam patei­cību.

-   Ko jūs sacījāt? Dibaks jautāja, gandrīz aizrīdamies ar hamburgeru.

-   Es domāju, ka tava rīcība liecina par milzu atjautību un attapību, Harijs Blenerhasits paskaidroja. Nav daudz tādu zēnu, kas varētu paiet garām kabeļtelevī­zijas novērošanai, apiet trauksmes signālu un uzlauzt seifa kombināciju. Tu izdarīji diezgan iespaidīgu mazu ielaušanās zādzību, mans jaunais draugs. Tik tiešām, nelielu, perfektu laupīšanu.

Dibaks paraustīja plecus, diez vai gribēdams bez­bailīgi atzīties noziegumā, ja tā būtu kāda viltība, lai

ievilinātu vinu atzīšanās slazdā. »

Breda tēvs iedzēra kafiju un kādu brīdi klusēja. Ar nemierpilno pieri, plato, nervozo smaidu un ķiršveida degunu Harija Blenerhasita ģīmis izskatījās pēc klauna sejas bez grima. Vai tu domā, ka varētu paveikt ko tādu vēlreiz? Es domāju, kādu ielaušanās zādzību.

Dibaks piesardzīgi paskatījās uz Bredu. Tavs tēvs joko, vai ne? viņš dusmīgi jautāja. Ja viņš joko, tad, pirmkārt, man nepatīk, ka tu viņam esi to izstāstījis. Un, otrkārt, es atsakos jebko par to runāt tā iemesla dēļ, ka tas varētu mani iegāzt. Ja mana māte to uzzi­nās, man gals klāt. Mūsu attiecības jau tā ir diezgan sliktas.

-     Bak, viss ir kārtībā, Breds neatlaidās. Goda vārds. Lūdzu, tikai uzklausi manu tēvu, labi? Viņš tev grib izteikt lietišķu piedāvājumu.

-    Labi, Dibaks piekrita, es klausos.

-   Pirms kāda laika, Blenerhasita kungs iesāka, es biju Minhenē Vācijā. Saistībā ar manu nodarbošanos esmu retu grāmatu un gravīru tirgotājs. Un kādā vecā veikalā atradu mapi ar tehniskiem zīmējumiem, kurus bija darinājis Pauls Futerneids, dārglietu modelētājs, kas bija strādājis kopā ar slaveno Kārlu Faberžē. Es nopirku šos zīmējumus un atklāju, ka viens no tiem bija rasējums Vācijas feldmaršala zizlim, kurš būtu aptuveni pusotras pēdas garš, gatavots no ziloņkaula, inkrustēts ar briljantu kniedēm un zelta ērgļiem.

Bet sevišķi interesanti likās tas, ka zizlim bija tukšs vidus, kurā atradās slepens nodalījums, ko varēja at­vērt, nospiežot pareizo kniedīšu un ērgļu kombināciju. Kļuva skaidrs, ka slepenais nodalījums veidots, lai pa­slēptu kaut ko ļoti vērtīgu; tad atklāju, ka zizlis bija piederējis Hermanim Gēringam.

-    Kas ir Hermanis Gērings? paraustījis, plecus, Di­baks pajautāja, jo pēc tā, kā Harijs Blenerhasits bija izrunājis šo vārdu, likās nepārprotami, ka tas bija kāds, par ko viņam būtu vajadzējis zināt.

-   Viņš bija Hitlera vietnieks un arī nacistu bruņoto spēku komandieris Otrajā pasaules karā, Breds pa­skaidroja.

-    Un kas ar to notika? Dibaks jautāja. Ar īsto zizli?

-    Es tev izstāstīšu, Blenerhasita kungs turpināja. 1945. gadā, mēnesi pēc sabiedroto uzvaras Eiropā, kad Savienoto Valstu armija atradās Vācijā un vāca kara trofejas, ģenerālis Pečs, ASV 7. armijas komandieris, sagūstīja Gēringu un zizli nodeva prezidentam Harijam Trūmenam.

-    Kopš tā laika, Breds sacīja, tas ir izstādīts kara muzejā Fortbeningā Džordžijas pavalstī. Es gribu teikt, tas vienkārši atrodas tur, Bak. Daudzi cilvēki to ir tu­rējuši rokās, bet līdz šim, šķiet, neviens nav atklājis mehānisma noslēpumu un, vēl svarīgāk, nav atradis to, ko Gērings pirms sagūstīšanas būtu varējis tur paslēpt. Varbūt briljantus. Tētis apgalvo, ka Gērings esot bijis apsēsts ar briljantiem.