Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-   Vai ir iespējams, ka šai meitenei bija vārds? Nim­rods jautāja.

-   Es nezinu. Vidmerpūla kungs kādu brīdi iegrima domās un tad paraustīja plecus. Tīna? Viņš paska­tījās uz Nimrodu. Vai tas jums kaut ko izsaka?

Nimrods papurināja galvu. Nu gan man jāiet, ser. Un viņš atgaiņājās no pateicību lavīnas, kas tika adre­sēta viņam. Pat viegli aizkaitināmais premjerministra preses sekretārs izplūda neapvaldītos pateicības vārdos. Nieki, nieki, Nimrods izvairījās. Nav nekādas va­jadzības man pateikties. Aizdedziet manu lampu, gluži nekādas. Tas bija vienīgi patriotiska angļa pienākums. Nedrīkst pieciest, ka britu premjerministrs Vācijas kanclera priekšā parāda sevi no sliktās puses. Nē, to mēs pietaupīsim Francijas prezidentam.

Doktors Varnakulasurija pavadīja Nimrodu līdz ieejas vestibilam un ar lielu cieņu vēlreiz noskūpstīja džinam roku. Mans tēvs faķīrs stāstīja par džiniem un viņu lielo spēku, viņš teica, bet, ser, man par milzīgu kaunu un nožēlu, es maz ticēju tam, ko viņš teica. Es esmu zinātnieks, saprotiet. Nevis māņticīgs.

-    Un tomēr tieši jūs atvedāt mani šurp.

-     Patiesību sakot, Nimrod, es tikai daļēji cerēju, ka jūs varētu palīdzēt. Līdz brīdim, kad likāt pacelties gaisā gultai. Nemaz nerunājot par to, kā no zila„gaisa pagrā­bāt deguna spaili. Kur nu vēl par zivīm Būtbijam.

-   Ieslogiet mani pudelē, tās bija tikai zivis, nevis zelta stienis, Nimrods pieticīgi teica.

-   Bet tas tikpat labi būtu varējis būt zelta stienis, vai ne? Un tā džine, ko jūs izdzināt no Vidmerpūla kunga. Kā var būt spēks ko tādu izdarīt, pārņemt visu viņa ķermeni? Viņa būtu varējusi izdarīt jebko.

-    Tā bija veiksme, ka viņai bija maz vai vispār nekā­das pieredzes, kā tikt galā ar šādu apsēstības gadījumu. Ja Tīnai vai kā nu viņu tur sauc būtu izdevies pārņemt premjerministra runas centrus, jā, tad nav iespējams paredzēt, ko viņa būtu varējusi panākt. Nimrods ieskatījās savā rokas pulkstenī. Tagad došos viņu meklēt. Pēc vairākām cita ķermenī pavadītām stundām viņai varētu būt vajadzīga palīdzība, lai atgūtu pati savu veidolu. Ķermeņus, kas pamesti guļam, parasti aizvāc projām. Pat Londonā. Nimrods jautri pasmaidīja un uzsita dakterim uz pleca.

-    Sakiet man, doktors Varnakulasurija iejautājās, noņemdams brilles, vai tā ir taisnība? Vai jums tiešām piemīt spēks izpildīt trīs vēlēšanās?

Nimrods nojauta, uz kuru pusi saruna velk. Jūsu tēvs ļoti gudrs cilvēks reiz man teica, ka labāk ir tad, ja cilvēkam ir griba, nevis vēlēšanās.

Dakteris nopietni pamāja ar galvu, bet Nimrods va­rēja manīt, ka viņu īpaši nepārliecināja šie tēva vārdi.

Tik tiešām, Nimrods uztvēra nenosakāmas pārmaiņas, kas atspoguļojās šā cilvēka acīs, bet būs jāpaiet vairāk nekā desmit gadiem, iekams viņš skaidri sapratīs, pie kā šīs pārmaiņas novedīs viegli ietekmējamo jauno ārstu no Indijas.

1. nodaļa BILŽU TĪKLS

Sonija Bono sagatavošanas skolā Palmspringsā Kalifornijā, kur jaunieši mācījās pirms iestāšanās augst­skolā, pulkstenis rādīja septiņi no rīta. Kā parasti, sēt­nieks Astora kungs izmazgāja un nospodrināja grīdu un tad aizvāca plastmasas maisu ar Sarkisjanas jaun­kundzes atkritumiem no papīrgroza blakus viņas darba galdam. Maisa augšpusē, tukšas gāzēta ūdens skārdenes iekšienē Dibaks Zahertorts sajuta, ka Astors paceļ maisu, un aši piesprādzējās reaktīvās lidmašīnas sēdeklī, ko viņš skārdenē bija ierīkojis īpaši šim nolūkam. Tad viņš uzlika galvā ķiveri un aplika kakla stiprinājumu, lai novērstu jebkādu iespējamo ievainojumu no trie­ciena, kas, pēc divpadsmit gadus vecā džina domām, bija nenovēršams.

Džiniem reti kad tiek nodarītas sāpes pudeles vai lampas iekšienē, vai, kā šai gadījumā, ūdens skārdenē, bet savainojumi viņiem tomēr nav nekas svešs: Dibaka vecmāmiņa reiz bija dabūjusi smadzeņu satricinājumu, kad stikla viskija pudele, kurā viņa bija ceļojusi, negai­dīti saplīsa. Un Dibaks bija rīkojies īstajā brīdī. Nāka­majā mirklī sētnieks atvēra logu un iesvieda atkritumu maisu skolas pagalma tvertnē.

Ar Dibaka piesardzības pasākumiem pietika, lai no­drošinātu viņam ērtu piezemēšanos. Kārbas iekšienē viņš kādu laiku palika nekustīgs, līdz bija pārliecināts, ka Astors ir aizgājis, un tad beidzot sāka transubstanciāciju. Dūmus ar saviem atomiem un molekulām viņš virzīja ārā no skārdenes, cauri maisa vaļīgi aizsietajam mezglam un tad laukā no tvertnes un zemē, kur viņš no jauna atguva savu laicīgā cilvēka veidolu. Klusi smie­damies par savas misijas panākumiem, viņš taisnā ceļā devās uz sava drauga Breda māju un pieklaudzināja pie zēna guļamistabas loga.

-   Atver. Tas esmu es, Baks. Dibaks nevarēja ciest savu vārdu, tāpēc vēlējās, lai viņu uzrunātu par Baku, kas bija varonīgs suns kādā lieliskā Džeka Londona grā­matā un Dibaka iemīļotais tēls literatūrā.

Pagāja dažas sekundes, logs atvērās, un Dibaks iekāpa iekšā, kur viņu sagaidīja aptuveni tāda paša ve­cuma zēns. Tas bija gara auguma, tomēr ne tik garš kā Dibaks, un tievs kā maikste, toties džinu zēns bija plecīgāks.

-    Tu to neizdarīji, Breds teica.