Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-    Tu mani apmācīsi, Filipa, guru Masamdžasara teica. Atgūlies slimnīcas gultā un atrotījis sava koijota ādas kažoka piedurkni, viņš pats piestiprināja savu roku caurulei, gatavojoties asiņu nomaiņai. Jā, tik tiešām, tu būsi mana guru. Tad viņš iesmējās savus kaitinošos smieklus.

-    Es? Filipa jautāja. Man gan tā neliekas.

-   Vai tu drīzāk gribētu, lai tavam tēvocim miegā atgadītos kas slikts? Vai Grounina kungam būtu lidošanas stunda no cietokšņa jumta? Bez lidmašīnas, tā sacīt. Nē, Filipa, tu būsi mana guru ceļā uz apskaidrību. Uz apskaidrību, kļūstot par džinu. Jo spēks ir patiesa ap­skaidrība, vai ne?

-    Nē, Filipa stingri noteica. Apskaidrība nozīmē zināt, kad nedrīkst lietot džina spēku.

-    To mēs vēl redzēsim, guru atbildēja.

Viņš klusēja, kamēr Džaganata paņēma pusotru litru asins no bērniem un pievienoja tiem trim, kas jau bija sagatavoti pārliešanai guru tuklajā ķermenī.

Filipa vēroja Džaganatu cerībā, ka amerikānis varētu uztvert viņas skatienu un dot kādu norādi, kā viņš no­domājis palīdzēt.

-    Kaut tas jūs noindētu, Džons izgrūda, kad guru asiņu nomaiņas process beidzot sākās.

-    Vai tad tu neesi dzirdējis? guru jautāja. Mēs, džini, esam imūni pret indi.

Džons neko neiebilda. Viņš cerēja, ka reiz pienāks laiks, kad guru saskarsies ar rūgto pieredzi, ka džini nav imūni pret zirnekļa vai skorpiona indi. Vēl vairāk viņš gaidīja iespēju piekļūt tuvu Nimrodam un ielikt uzrakstīto vēsti tēvocim mutē.

-   Tas bija rupji no manas puses, viņš pazemīgi teica.

-    Piedodiet!

-   Jā, lūdzu! Aizmirsti to.

-    Gribēju pajautāt, Džons ierunājās. Es vēlētos uz kādu brīdi redzēt savu tēvoci.

-    Tu viņu vari redzēt no turienes, kur esi, vai ne?

-   Es domāju tik tuvu, lai saņemtu viņa roku, Džons paskaidroja. Man tikai jāzina, vai viņš vēl aizvien ir dzīvs.

-    Turot viņa roku, tu to neuzzināsi, guru sacīja.

-    Nimroda roka ir auksta kā ledus. Vienīgi zīmes uz ekrāna viņam virs galvas rāda, ka viņš vēl ir dzīvs.

-    Lūdzu! Džons teica. Tas man nozīmētu ļoti daudz.

-    Ko tas nozīmē? Vai kāds džinu triks? Guru sāka kasīt sev dibenu.

-    Nē, nekāds triks. Un vispār ko gan es varētu izdarīt? Man taču nav džina spēka.

-   Tomēr tev pieklātos iemācīties labas manieres, jau­nais džin. Tu lūdz pakalpojumu tikai pāris mirkļu pēc tam, kad novēlēji, kaut šī pārliešana mani noindētu.

-   Jā, jums taisnība, Džons piekrita. Par to jau es atvainojos. Un atvainojos vēlreiz.

Guru beidza kasīt dibenu un pacēla pirkstu pie nā­sīm, lai paostītu to. Labi, es pieņemu tavu atvai­nošanos. Un tu varēsi paturēt viņa roku kādu brīdi. Tiklīdz pārliešana būs pabeigta un es sajutīšu džina spēku izplūstam pa savām vēnām. Guru smiekli ātri pārvērtās par tarkšķēšanu. Īstenībā man šķiet, ka tas jau notiek. Es jūtos fantastiski. Tāda iekšējā spēka un labklājības sajūta, kādu nekad agrāk neesmu piedzīvo­jis. Tāds kā siltums un mundruma sajūta, kas izplatās pa visu manu ķermeni. Vai tāda sajūta ir džinam?

-    Droši vien, Džons atbildēja, bet tajā pašā laikā nodomāja, ka tā ir pavisam cita sajūta. Lielākoties vismaz tad, kad viņš nebija sasalis ragā un viņa asinis nezaga traks cilvēks, džina sajūta bija parasta. Nor­māla. Tāda kā jebkuram, kurš jūtas viņš pats. Vismaz man tā liekas.

Kad pēc vairāk nekā stundas procedūra bija pabeigta un pēdējais džinu asins piliens bija pārliets viņa ļenga­najā rokā, guru Masamdžasara piecēlās sēdus, pārlika kājas pāri gultas malai un dziļi ievilka elpu kā cilvēks, kas pamodies pēc ilga un spirdzinoša miega.

-     Esmu izbadējies, viņš teica, neganti kasīdams galvu un plati uzsmaidīdams Džaganatam. Es gribu ko ēdamu. Nē, pagaidi! Man ir sausa mute. Iedod man ūdeni!

-    Kā jūs jūtaties, ser? Džaganata jautāja, pasnieg­dams guru lielu ūdens glāzi.

-    Tik labi kā vēl nekad. Kā miljons dolāru.

-   Jā, Dibaks nomurmināja. Zaļš un saņurcīts. Mēs to varam iztēloties.

Ignorējot Dibaku, guru piebilda: Bet citādāk. Stipri citādāk. Viņš paberzēja spalvainās krūtis un vēderu. Man iekšā. It kā kaut kas būtu ieslēgts man galvā. Tāds, kas iepriekš bija izslēgts.

Viņš iztukšoja ūdens glāzi un, kad bija beidzis dzert, ļāva Džaganatam ielikt termometru sev zem mēles un tad ar stetoskopu izklaušināja savu sirdi. Guru pasnie­dza tukšo ūdens glāzi otram sanitāram un, joprojām turēdams termometru mutē, palūdza vēl vienu.

-    Nezinu, kāpēc jūtos tik izslāpis, bet tā nu tas ir. Guru pagaidīja, līdz Džaganata bija izņēmis termometru viņam no mutes, un tad lieliem malkiem izdzēra otro ūdens glāzi, nemaz neraizēdamies, ka mazliet izlēja ūdeni, kas nopilēja no viņa garās, kuplās bārdas. Vai zināt, pēc tam, kad cilvēki Anglijā nodod asinis, viņiem tiek atlīdzināts ar tasi tējas. Viņš iesmējās. Ar tasi tējas! Cik dīvaini viņi ir! Taču dīvaini ir tas, ka tieši to es pašlaik visvairāk gribētu. Labu, stipru dārdžīlingas tējas tasi. Viņš pamāja ar galvu otrajam sanitāram, kas aizgāja, lai to pagādātu.

-   Jūsu temperatūra ir visai augsta, Džaganata pa­ziņoja. 41,1 grāds.