Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Saraucis pieri dziļās grumbās, guru gandrīz mi­nūti cieši koncentrējās uz tasi un apakštasīti, pirms izrunāja savu vārdu. Bērniem tas izklausījās kā

FENIMORVASKPLAMPERTON. (Varbūt ir kāds reāls vārds, kas izklausās kā FENIMORVASKPLAMPER­TON, taču nav atrodams nedz Oksfordas angļu valodas vārdnīcā, nedz arī Oksfordas indiešu vārdnīcā.) Visiem par pārsteigumu, varbūt izņemot bērnus, tase un apakš­tasīte sašķīda vairākos gabalos.

Guru aiz prieka iesmējās un, šķiet, nemaz neievēroja to, ka, koncentrējot gribu uz tasi un apakštasīti, viņa seja aiz piepūles bija kļuvusi koši sarkana, nemaz ne­runājot par to, ka tēja bija izšļakstījusies pa visu grīdu. Viņš stipri svīda un izskatījās tā, it kā būtu skrējis ma­ratonu.

-   Vai tu redzēji? viņš uzsauca Džaganatam, kas vēl aizvien izskatījās pārsteigts. Vai redzēji? Es to sašķai­dīju ar savu spēku.

-   Pirmajai reizei tas bija labs sasniegums, Filipa at­zina. Jūs paātrinājāt tases un apakštasītes molekulāro struktūru. Tas bija acīmredzams. Tikai, manuprāt, ja gribat likt kaut kam pazust, jums galvā jāpanāk skaid­rāka doma, ka tas neeksistē.

-   Tpū! Tas, šķiet, būs smags darbs. Guru noslaucīja pieri.

-    Sākumā noteikti, Filipa piekrita. Gluži tāpat kā fiziskā sagatavotība. Jūs trenējat to savu smadzeņu daļu, kur ir fokusēts džina spēks. Mēs, džini, to saucam par Nešamā. Tas ir džina spēka avots. Smalkā uguns, kas deg kā liesma eļļas lampā. Filipa papurināja galvu. Bet es nezinu, vai jums ir Nešamā vai nav. Jūs neesat tāds kā mēs.

-     Tu gribi teikt, ka neesmu tik labs kā jūs pārē­jie, guru iesaucās. Es tev parādīšu smalku uguni, jaunkundze. Viņš pamāja uz savu kažoku, kas tagad mētājās uz laboratorijas grīdas. Tikai nenovērs acis no tā.

Guru nolieca galvu uz kažoka pusi, kas bija gatavots no koijota ādas, un nikni skatījās uz to, plaši iepletis acis un saraucis pieri grumbās kā uzartu lauku. Ma­nāmi drebēdams un skaļi elpodams caur nāsīm, viņš izskatījās kā vērsis, kas tūlīt metīsies virsū matadora apmetnim. Sviedri pilēja viņam no deguna, ausu ļipi­ņām un bārdas, un karstuma dūmaka apņēma viņu kā mirāža, kas virmo virs tuksneša.

Šoreiz kaut kas pazudīs jūsu acu priekšā, viņš nočukstēja. Pagaidiet vien, un jūs redzēsiet.

Guru izskats bija briesmīgs. Pagāja gandrīz minūte, un Filipai likās, ka viņš bija tik cieši apņēmies likt kaut kam pazust, ka galīgi neievēroja, kas ap viņu notiek. Viņa uzmeta acis Džaganatam un uztvēra viņa skatienu. Abiem bija skaidrs: ja viņš patiešām vēlas palīdzēt, tad tagad ir īstais brīdis.

Varbūt viņš tiem būtu palīdzējis, bet tieši tobrīd guru kažoks pavirzījās dažas collas tuvāk Džaganatas kājām. Tā ir ļoti iespaidīga telekinēzes demonstrācija, viņš vēsi piezīmēja. Vai kā nu to sauc, kad kažoks tiek kustināts tikai ar prāta palīdzību.

Viņš instinktīvi atkāpās, jo kažoks sakustējās atkal, bet tagad tas sāka arī rūkt. Džaganata nervozi pasmai­dīja un virzījās uz laboratorijas durvīm. Tikmēr kažoks pieņēma sunim vai koijotam līdzīgu izskatu. Šoreiz pie­sardzība bija vietā, jo brīdi vēlāk liels un ļoti aizkai­tināts koijots, skaļi riedams un nikni šņakstinādams zobus, metās virsū Džaganatam. Amerikānis ņēma kā­jas pār pleciem, tāpat arī otrs sanitārs, un, par lielu atvieglojumu bērniem, kas palika piesaistīti pie gultas, koijots metās viņus vajāt.

Pa to laiku guru Masamdžasaras seja bija kļuvusi tumši sarkana, pamazām metās violeta, tad pelēka un beidzot melna. Bet ļaunākais vēl tikai sekoja. No viņa ausīm, nāsīm un pat netīro nagu apakšas sāka plūst dūmi. Nākamajā brīdī guru atvēra muti, izgrūda asinis stindzinošu rēcienu, izpūta lielu dūmu mākoni un ar kāju apgāza ratiņus, uz kuriem atradās Kobru karalis un ūdens krūka, kas, iespējams, būtu varējusi viņu at­vēsināt un izglābt. Tad viņš aizstreipuļoja līdz laborato­rijas tālākajam galam un iekrita krēslā starp Nimrodu un Rakšasasa kungu. Tur viņš palika sēžam, ķermenim konvulsīvi raustoties, un dūmi izplūda no viņa lielās pēcpuses.

-    Viņš ir sajucis prātā, Dibaks iekliedzās, grozī­damies zem siksnām, lai labāk saskatītu guru, kuram sākās spazmas.

-    Es gan tā nedomāju, Džons iebilda. Kamēr viņš vēl runāja, guru ķermeni apņēma blāva, zila liesma, un viņš sāka degt kā ļoti lielas sveces dakts.

-   Tas izskatās kā spontānās sadegšanas gadījums. Es par to lasīju žurnālā. Reizēm cilvēki aizdegas bez kāda īpaša iemesla.

Nepatīkama deguma smaka pildīja gaisu, un pagāja labs brīdis, iekams bērni aptvēra, ka neciešamais smārds nāk no guru kuplās, netīrās bārdas, ko bija apņēmušas liesmas. Un, kamēr viņi ar baiļpilnu valdzinājumu to vēroja, liela, mazliet apdegusi mēslu muša skaļi izdīca no degošās bārdas, it kā negribīgi pametot vietu, kur tā daudzus gadus bija dzīvojusi ērtā netīrībā.

-   Tur nebija nekā spontāna, Filipa sacīja. Manu­prāt, viņš nupat atklāja, ka džini ir veidoti no uguns. Turklāt gaužām nepatīkamā veidā. Vai nu tas, vai arī viņš pārāk koncentrējās uz Nešamā ideju. Uz uguni, kas deg mums iekšā.

-    Lai vai kā, viņš ir izcepies grauzdiņš, Dibaks sa­cīja.