Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Guru Masamdžasara nekustējās un vairs neizdvesa ne skaņas, izņemot sprakšķošus un sprēgājošus trokš­ņus, līdzīgus tiem, kad karsti tauki deg uz pannas, tāpēc bērni drīz vien pārliecinājās, ka Dibakam ir taisnība guru bija miris.

Džons sasprindzināja elkoņus un plecus, taču ādas siksnas neļāva piecelties. Ko mēs tagad darīsim? viņš jautāja.

-    Es ceru, ka Džaganata atgriezīsies un mūs atbrī­vos, Filipa teica.

Vairākas minūtes viņi skaļi sauca pēc palīdzības.

Veltīgi.

Zilā liesma, kas ietvēra guru ķermeni, saplūda dzel­tenā punktā dažas collas virs viņa galvas. Tas likās savādi, bet guru seja, kas joprojām bija skaidri saska­tāma caur liesmām, izskatījās tā, it kā viņš beidzot būtu ieguvis apskaidrību. Un savā ziņā tā tas arī bija.

-    Laikam mums nāksies šeit kādu laiku pagulēt un noskatīties. Dibaks ļauni iesmējās, pamanījis, ka Fi­lipa bija novērsusies no nepatīkamā skata, kas rēgojās viņu acu priekšā. Un, nekad nekautrēdamies izteikt ne­taktisku piezīmi, viņš piebilda: Varu teikt tikai vienu viņš deg labi.

18. nodaļa bĒgŠana no ieslodzĪjuma

Vairākas stundas guru Masamdžasaras ķermenis palika nekustīgs krēslā starp Nimrodu un Rakšasasa kungu, lēni degot ar skaidru, zilu liesmu. Nespējot at­raisīt siksnas, kas turēja viņus piesaistītus pie gultas, trim bērniem neatlika nekas cits, kā vien vērot un gai­dīt Džaganatu vai kādu no citiem sanitāriem, kad tie atgriezīsies un viņus atbrīvos. Bet, laikam ejot, kļuva skaidrs, ka, koijotam esot brīvībā, bērni varēja dzirdēt, kā tas tālumā kaut kur gaudo, bija maz izredžu, ka kāds būs tik drosmīgs, lai atkal ienāktu laboratorijā. Sī apjausma būtu novedusi bērnus dziļā depresijā, ja vien viņi nepamanītu, ka karstums no guru spontānās deg­šanas ļāva Nimroda un Rakšasasa kunga sasaldētajiem ķermeņiem atkust.

Zem viņu gultām sāka krāties lielas ūdens peļķes, un drīz vien visa laboratorijas grīda bija slapja. Ap­tverdami, ka atsaldētais Nimrods vai Rakšasasa kungs drīz varētu nākt pie samaņas, bērni sāka kliegt cerībā, ka troksnis viņus pamodinās, it kā nepietiktu ar to, ka abi gulēja blakus degošam līķim. Un pamazām abi džini sāka elpot biežāk, līdz beidzot Nimrods dziļi, dziļi ievilka elpu, skaļi novaidējās, vairākas reizes pakusti­nāja žokļus, nožāvājās un atvēra acis.

-    Nimrod! Džons iesaucās, jo atradās vistuvāk sa­vam tēvocim. Jūs esat pamodies. Paldies Dievam!

Nimrods vēlreiz nožāvājās, pamirkšķināja aizmiglo­tās acis un tad lēni pieslējās sēdus, satvēris galvu, it kā viņu mocītu briesmīga migrēna. Iesprostojiet mani pudelē, bet es jūtos šausmīgi, viņš teica. It kā es būtu gulējis simt gadus. Kur gan, Zālamana vārdā, es esmu? Un…

Ieraudzījis blakus degošo vīrieti, Nimrods ātri izvēlās no gultas. Kas ar viņu notiek?

-   Par to tagad neraizējieties, Džons mierināja. No­ņemiet šīs siksnas. Mēs esam piesaistīti jau stundām ilgi.

-    Jā, jā, protams, Nimrods sacīja, uzmanīgi apie­dams guru degošo ķermeni. Piedod man, Džon, bet es nepazinu tevi un tavu māsu arī ne. Tāpat Dibaku. Vai tas ir Dibaks? Jā, Dibaks. Jūs visi esat mainījuši krāsu, kopš pēdējo reizi jūs redzēju. Es jūs noturēju par Indijas pilsoņiem.

Džons pagrozīja galvu indiešiem ļoti raksturīgā veidā un atbildēja hindi valodā. Ja jūs domājat indiešus, viņš teica, mēs šobrīd tiešām tādi esam. Un, kamēr Nimrods noņēmās ar bērnu atsaitēšanu, tie viņam iz­klāstīja visu līdz pat brīdim, kad guru Masamdžasara bija aizdedzies.

-    Dumjais nelga, Nimrods sacīja. Es būtu varējis pateikt, kas notiks. Ja vien viņam būtu ienācis prātā pajautāt. Nimrods aizgāja tuvāk apskatīt Rakšasasa kungu, kurš, būdams daudz vecāks, vēl nebija atguvis samaņu. Tā nav pirmā reize, kad kas tāds notiek, viņš turpināja. Laicīgie jau agrāk ir mēģinājuši injicēt sev džinu asinis. 1654. gadā bija kāds poļu bruņinieks, vārdā Polons Vorstijs. Un 1731. gadā grāfiene Sezīna. Abi divi, protams, aizdegās. Šie gadījumi lika domāt par spontānu sadegšanu. Bet tās ir pilnīgas muļķības. Neviens neaizdegas bez pamatota iemesla. Viņi aizdegās tāpēc, ka eksistēja kombinācija starp džinu asinīm un baktēriju daudzumu, kas atrodas uz cilvēku ķermeņa. Saprotiet, kad baktērijas vairojas, tās rada karstumu. Lielu karstumu. Un fakts ir tāds, ka laicīgiem uz ķer­meņa ir daudz vairāk baktēriju nekā mums. īpaši pirms divsimt gadiem, kad cilvēki mazgājās retāk nekā tagad. Baktērijas padarīja cilvēku ādu ārkārtīgi viegli uzlies­mojošu. Džinu asinis darbojas kā sērkociņš un gluži vienkārši to aizdedzina.

-    Baktērijas, ja? Filipa pārjautāja. Tas droši vien bija īpaši vietā attiecībā uz guru. Viņa pēdas un pirkstu nagi bija netīri. Dievs vien zina, cik daudz baktēriju slēpās uz viņa ādas.

-   Neaizmirstiet viņa bārdu, Džons piebilda. Viņa bārda izskatījās pēc vecas putna ligzdas.

-    Tā nu tas ir, Nimrods nomurmināja. Ieraudzījis kaut ko mirdzošu uz grīdas zem gultas, kurā gulēja Rakšasasa kungs, Nimrods stīvi noliecās, lai to paceltu. Tas bija Kobru karalis, kas tur bija nokritis, kad guru Masamdžasara apgāza ratiņus.