Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Bibliotēkā Nimrods sastapa neliela auguma druknu vīrieti svītrotā zilā uzvalkā ar tonētām brillēm un dārgu zelta pulksteni. Dakterim bija pievilcīgas manieres, kam par iemeslu bija izcilā izglītība, iegūta dažādās vietās, piemēram, ītonā, Grotonā, Hārvardā, Londonas universitātē un vairākās medicīnas skolās, tostarp Birmingemā un Edinburgā. Ieraudzījis Nimrodu, viņš pa­klanījās un tad godbijīgi noskūpstīja Nimrodam roku. Faķīrs Murugans bija zinājis, ka Nimrods ir džins, un Nimrods sprieda, ka arī viņa dēls to zina.

Dakteris tūlīt sāka runāt par būtību: Piedodiet man šo traucējumu, augsti godājamais ser, viņš teica. Tomēr ir radusies svarīga valstiskas nozīmes situācija.

-    Jā, Nimrods apstiprināja, aizsmēķēdams cigāru. Tā Grounins man teica.

-    Man ir ļoti veiksmīga ārsta prakse Hārlija ielā. Viena no manām pacientēm ir premjerministra sieva Vidmerpūla kundze. Un ilgākā laikā esmu kļuvis par viņas draugu un uzticības personu. Doktors Varnakulasurija knibinājās ap savu kaklasaiti, it kā viņu mulsi­nātu nepieciešamība atklāt tik slavenas un ietekmīgas personas vārdu.

-    Tā droši vien ir smalka padarīšana, Nimrods at­zina, kaut gan uz viņu tas neatstāja ne mazāko iespaidu. Vidmerpūla kundze viņam vienmēr bija likusies diezgan muļķīga sieviete.

-   Jā, doktors Varnakulasurija piekrita. Un tāpēc es kā Vidmerpūla kunga personiskais ārsts tiku iepīts situācijā, kas prasa ārkārtīgu smalkjūtību un piesar­dzību.

-    Jūs mani intriģējat, Nimrods teica, izpūzdams dūmu mākoni, kas pēc brīža atgādināja lielas ausis.

-    Tad jau labi, doktors Varnakulasurija sacīja, pa­manījis dūmu ausis. Ļoti labi. Un tad, atcerēda­mies savas misijas steidzamību, viņš turpināja: Ser, lietas būtība ir tā, ka, manuprāt, Vidmerpūla kungā ir iemiesojies džins, un es esmu šeit, lai lūgtu jūs šo ļauno garu izdzīt.

-    Izdzīt? Nimrods pārjautāja. Kas liek jums do­māt, ka viņā iemiesojies džins, nevis kas cits? Varbūt dēmons?

-    Neesmu tik izglītots kā mans tēvs, ser, doktors Varnakulasurija atbildēja. Tomēr no tā, ko es zinu par džiniem, man ir radies diezgan pamatots secinājums, un esmu pārliecināts, ka mums ir darīšana ar džina iemiesošanos, jā. Piemēram, Vidmerpūla kunga guļam­istaba, kur viņš pašlaik ir ieslodzīts, ir drīzāk karsta nekā auksta. Es uzšķīlu sērkociņu viņam pie mutes, un viņš to nenopūta. Tā vietā viņš liesmu sūca kā cilvēks, kas no apakštasītes mēģina dzert tēju.

-    Jā, tas ir ļoti labs apraksts. Nimrods pamāja ar galvu. Vai vēl kas? Piemēram, kāda īpaša smarža?

-    Es jutu, ka istabā valda kodīga sēra smaka, dok­tors Varnakulasurija atsaucās.

-   Aprakstiet balsi, ko dzirdējāt, kad sarunājāties ar premjerministru.

-    Tā bija meitenes balss, dakteris skaidroja. Es teiktu, aptuveni divpadsmit gadu vecas, izglītotas ame­rikānietes. Ļaunas un aizvainojošas. Viņa dod pavēles katram, kas tuvojas, it kā sagaidīdama, ka visi viņu paklausīs, jo rīkojumi nāk no premjerministra mutes. Sākumā visas pavēles bija vienādas: arestēt kādu cil­vēku, nogādāt viņu Londonas Tauerā un tur sodīt ar nāvi, nocērtot viņam galvu.

-    Ak tā? Kā viņu sauca? To vīrieti, ko viņa piemi­nēja.

-    Neparasts vārds. Izklausījās pēc ārzemnieka. Ma­nuprāt, ne pēc angļa. Lūk, es to pierakstīju. Dok­tors Varnakulasurija pameklēja vestes kabatiņā un tad pasniedza Nimrodam vizītkarti, kurai otrā pusē bija uzrakstīts vārds. Kaut gan neesmu drošs, vai esmu uzrakstījis pareizi.

Nimrods klusēdams aplūkoja vārdu un tad ielika vizītkarti bikšu kabatā. Turpiniet, viņš mudināja.

-    Jūs teicāt, ka sākumā visas pavēles bija vienādas. Kādas bija turpmākās?

-     Kad kļuva skaidrs, ka neviens negrasās šo vīrieti arestēt, pavēles mainījās. Šķita, ka vienīgi tādēļ, lai Vid­merpūla kungu samulsinātu, liekot viņam izskatīties pēc prātā jukuša. Piemēram, viņa lika premjerministra preses sekretāram pavēlēt izdot Amerikas prezidenta aresta orderi, apsūdzot viņu valsts nodevībā, ja viņš atteiktos saplēst Neatkarības deklarāciju, un nekavē­joties lidot šurp, lai zvērētu uzticību Viņas Majestātei karalienei.

Nimrods pasmaidīja. Interesanta doma, viņš teica.

-   Nez, vai tas būtu izdevies? Viņš brīdi iegrima domās.

-    Sakiet, doktor Varnakulasurija, vai Dauningstrītas 10. namā ir kāds kakis?

-    Kaķis? Jā, liekas, ka ir. Kāpēc jūs jautājat?

-   Tāpēc, ka mums būs vajadzīgs kaķis, lai veiktu eksorcismu un izdzītu šo nešķīsteni.

-    Tātad jūs palīdzēsiet?

Nimrods pavērās uz loga pusi un pasmaidīja. Kāpēc gan ne? Šī ir izcili piemērota diena eksorcismam.

Dauningstrītas kaķi sauca par Būtbiju. Tas bija pieņemts klaiņojošs kaķis ar garu, melnbaltu spalvu. Dzīvniekam ļoti garšoja kaķu biskvīti. Par spīti savai mazputniņu slepkavas slavai, 10. namā Būtbiju turēja lielā cieņā, un, pirms tajā aprīļa rītā ieradās Nimrods, vienīgo reizi kaķim bija nācies ciest, kad viņu gandrīz sabrauca Savienoto Valstu prezidenta divtonnīgais ložu drošais kadilaks.