Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-    Es vēlos, kaut tā būtu taisnība, Grounins nelai­mīgi nomurmināja, kaut gan viņa nelāgā sajūta turpi­nājās vēl tikai sekundi, jo pēkšņi trešā vēlēšanās bija izpildīta, un viņš jutās daudz daudz labāk. Likās, ka Grounins ne mazākā mērā neiebilst. Viņš eiforijā dziļi ievilka elpu, izvingrināja krūšu un plecu muskuļus un pamāja ar galvu. Sasodīts, zini, tev ir taisnība, Džon. Es tiešām jūtos daudz labāk. It kā es būtu ieņēmis kādu tableti vai ko tamlīdzīgu. Viņš laimīgi piemiedza acis un apmierināts plati pasmaidīja. Neesmu juties tik labi, kopš Mančestras City pārspēja United ar pieci pret vienu 1989. gadā. Un toreiz man likās, ka nekad mūžā vairs nejutīšos tik labi.

-    Izbaudiet to, kamēr vien varat, Dibaks piebilda. Bet man ir nelaba sajūta, ka mēs vēl nožēlosim šo triju vēlēšanos izšķiešanu, pieminiet manus vārdus. Tas, kas nupat notika, savā ziņā bija nelaime.

-    Atvainojiet, Grounins teica, itin neko nenožēlo­dams un joprojām laimīgi smaidīdams.

-    Kāpēc gan mēs nevarētu piešķirt viņam ārkārtas vēlēšanos? Filipa ierosināja. Diskrimenu. Gadīju­mam, ja notiktu kas negaidīts.

-    Mēs nevaram, Džons atbildēja. Nevaram sa­skaņā ar Bagdādes likumiem. Gadu un vienu dienu. Ceturtā vēlēšanās tikai padarītu nebijušas iepriekšējās trīs. Piektā vēlēšanās nodara vēl ko ļaunāku. Tai līdzi nāk tāds kā lāsts to sauc par Enantodromiju, un, lai ko jūs vēlētos, galu galā saņemat gluži pretējo. Džons papurināja galvu. Vai negribat zināt, kas notiek, ja tiekat pie sestās vēlēšanās?

Nē, laikam negribu, Grounins piekrita. Šā vai tā, es neizteikšu vairs nevienu vēlēšanos. Vai pat vēl trīs. Netaisos riskēt, lai sabojātu to, kā jūtos pašlaik. Neparko.

12. nodaļa dieviŠĶie PĀRBAUDĪJUMI

Ašrama apskates laikā sārtajā cietoksni Grouninam un bērniem kļuva skaidrs: par spīti pārliecībai, ka viņi atrodas īstajā vietā, nevienam joprojām nebija ne jaus­mas, kur tieši meklēt Kobru karali no Katmandu. Cie­toksnis bija milzīgs. Un drīz vien kļuva skaidrs, ka viņiem nāksies pievienoties ašrama iemītniekiem, lai paturētu iespēju jebkad atrast pazudušo talismanu.

-   Tas ir vienīgais veids, kā izvairīties no aizdomām, Filipa sacīja. Turklāt mēs taču nevaram visu laiku braukāt augšā un lejā ar to liftu.

-    Tam nu es piekrītu, Grounins teica.

-   Kad pievienosimies sadhakiem, mēs varēsim palikt šeit, turēt acis vaļā, un neviens mums nepievērsīs uz­manību. Tajā pašā laikā iegūsim lielāku skaidrību par vietām, kur vajadzētu ielūkoties.

-     Manuprāt, es jau ieteicu šo plānu, Dibaks ieminējās.

-    Īstenībā, Filipa iebilda, tu ierosināji izlikties par cilvēkiem, kas tikai nodomājuši pievienoties. Bet, lai vai kā, tā ir laba doma.

Grounins pateica Džaganatam, ka viņi ir nolēmuši pievienoties ašramam, un Džaganata, apsveikdams draugus par izdarīto izvēli, ko nekad nevajadzēšot no­žēlot, aizveda viņus pie guru Masamdžasaras.

Guru sēdēja zobārsta krēslā svētnīcas augšpusē, kur viņam apkārt stāvēja vairāki duči sekotāju un simtiem degošu sveču. Guru bija mazs un resns vīrs ar kuplu, Ziemsvētku vecītim līdzīgu sirmu bārdu. Viņam mu­gurā bija balts tērps, uz rokas Rolex zelta pulkstenis, uz deguna ietonētas brilles un ap galvu vaļīgi aptīts oranžs turbāns. Guru priekšā karājās zelta zvans, ko viņš reizēm mēdza pieskandināt, pirms izteica kādus īpašus gudrības vārdus saviem sekotājiem. Blakus viņa krēslam uz molberta atradās glezna, kurā bija attēlots vīrietis, ģērbies tikai gurnu apsējā. Tas sēdēja garas kārts galā, un viņa krūtis un muguru caurdūra nevis viens, bet astoņi dunči.

-   Vai, Džons novaidējās, aplūkodams gleznu ar šaus­mām un reizē savaldzināts. Nudien izskatās bries­mīgi.

-    Tas ir faķīrs Murugans, Džaganata paskaidroja. Viņš bija guru tēvs un ļoti svēts cilvēks. Ko tādu svētie darīja senos laikos. Sadūra sevi ar nažiem. Un sēdēja uz garām kārtīm, lai pierādītu, cik viņi ir svēti.

-   Laikam tagad jūs neko tādu nedarītu, Filipa teica, nošausminoties par iedomu vien, ja asmeņi iedurtos vi­ņas ķermenī. Nedurstītu sevi ar nažiem, nenemtu rokās čūskas un negulētu uz naglu gultas. Vai ne?

-    Es? Džaganata plati pasmaidīja. Tu joko? Ne­varu ciest nažus. Un nekad neesmu redzējis nevienu čūsku uz šīs klints. Tā mēs to saucam klints.

Godbijīgi salicis rokas, Džaganata tuvojās guru, vai­rākas reizes paklanījās un stādīja priekšā četrus jaunos mācekļus, nosaucot viņu indiešu vārdus: Guptas kungs, Džanešs, Pančali un Dīpaks.

Guru pienācējus uzlūkoja ar nevērīgu vienaldzību, it kā viņa domas klejotu citur. Tad viņš paskandināja zvanu, un visi uz brīdi apklusa. Esi laipni lūgts, Gup­tas kungs, viņš teica. Un laipni lūgti tavi bērni. Es jums iemācīšu, kā var apzināti nedarīt neko. Viņa ak­cents, šķiet, liecināja par dārgu izglītību kādā Anglijas privātskolā. Un mākslu dzīvot bez piepūles.

-    Tas man tīri labi der, Dibaks nomurmināja.

-    Man arī, Grounins atzinās.

Guru paliecās uz priekšu krēslā un visus četrus rū­pīgi nopētīja. Tad viņš atkal paskandināja savu zvanu.