Iedams uz austrumiem galveno vārtu un Kjū zāliena virzienā, kur viņš bija atstājis rolsroisu, vienrocis sulainis ātri aptvēra, ka viņam seko divi vīrieši un vēl divi tuvojas no sāniem. Bija nepārprotami, ka tie nodomājuši aizturēt viņu, ļoti iespējams, nolūkā nozagt lampu, kurā atradās bērni. Grounins paātrināja gaitu, bet bija skaidrs, ka viņam nāksies aizsargāties, lai nezaudētu lampu.
Visi ir dzirdējuši par cīņām bez ieročiem. Bet retais ko zina par vienroča cīņu, turklāt Grouninam piederēja melnais cimds šaravagi japāņu karamākslā, kas balstīta uz cilvēka nepilnībām, lai jebkurus fiziskos defektus un trūkumus izmantotu kā slazdu nepiesardzīgajiem.
Viņš prasmīgi tika galā ar pirmajiem diviem uzbrucējiem, atstādams tos sakņupušus un bez elpas zālienā. Trešais uzbrucējs satvēra Grouninu aiz plaukstas locītavas, taču viņa roka tika sagriezta kā atspere uzvelkamā rotaļlietā, un, lai izvairītos no nopietna savainojuma, viņam nebija citas izvēles kā vien apmest gaisā kūleni. Vīrietis smagi nokrita tulpju dobē ar tādu triecienu, ka no viņa bikšu staras izšāvās liela karaliskā kobra. Ieraudzījusi Grouninu, kobra saslējās uz astes un agresīvi nošņācās, izspļaudama indi, kas gandrīz trāpīja sulainim pa ausi.
Sasodīts! Grounins iekliedzās un pa galvenajiem vārtiem skrēja uz Nimroda rolsroisu, lai nokļūtu drošībā un patvērumā, taču viņam pa pēdām sekoja čūska un vēl divi slepkavas, kas iznāca no slēptuves aiz kokiem. Un pat tad, kad viņš sasniedza automobili, vēl viena liela karaliskā kobra parādījās no mašīnas apakšas, neļaudama Grouninam satvert durvju rokturi. Saprazdams, ka tagad viņš tiešām iekūlies ķezā, Grounins piespieda melnu podziņu pie atslēgām piekarinātajā tālvadības pultī, iedarbinot diskrimenu ārkārtas vēlēšanos, ko Nimrods apdomīgi bija piestiprinājis mašīnai sava vienroča šofera atbalstam un aizsardzībai. Tiklīdz mašīnu sasniedza signāls, šofera puses logs atvērās, ieslēdzās stereosistēma un no mašīnas skaļruņiem skaļi nodārdēja diskrimena vārds, ko Nimrods bija ieskaņojis kompaktdiskā: "TEOMORFOLOĢIJA!"
Gandrīz visu rolsroisu radiatorus rotā sudraba talismans, kas pazīstams kā ekstāzes gars vai reizēm kā lidojošā dāma. Bet sudraba dāma uz Nimroda rolsroisa nebija tikai moderna greznumlietiņa, jo bija veidota pēc līdzības ar gorgonu Medūzu, ar kuras skatienu vien pietika, lai pārvērstu akmenī ikvienu, kas ielūkojās viņai sejā. Tiklīdz diskrimena vārds bija atskanējis no mašīnas skaļruņu sistēmas, talismans nolēca no radiatora un, strauji pieaugot līdz īstas sievietes lielumam, stājās pretī vairākiem Grounina uzbrucējiem, vispirms pārvēršot akmenī kobru pie mašīnas un tad vienu no tās dresētājiem.
Piesedzis acis no Medūzas briesmīgā skatiena, Grounins atvēra mašīnas durvis, ielēca šofera vietā un, izdvesis skaļu atvieglojuma nopūtu, aizbrauca. Paldies Dievam par teomorfoloģiju, viņš teica. Lai kas tā arī būtu.
Tomēr viņa prāts nebija gluži mierīgs, jo rolsroiss bez sava talismana ir kā Ņujorka bez Empire State Building debesskrāpja vai Futbola asociācijas kausa izcīņas fināls bez paša kausa, un Grounins jau prātoja, kā spēs aizstāt lidojošo dāmu uz 1955. gadā būvētās mašīnas. Taču viņa uztraukumam nebija pamata. Kaut kur starp Kensingtonu un Kjū talismans, tagad jau parastajā lielumā, panāca mašīnu un atgriezās savā likumīgajā vietā uz radiatora. Un nu Grounins varēja beigt braucienu sev raksturīgajā stilā, pie kura viņš, protams, sen bija pieradis, jo tā ir vispārzināma patiesība, ka daudzi sulaiņi ir lielāki snobi par saviem kungiem.
Neko nenojauzdami par drāmu, kas risinājās džina lampas ārpusē, jo Rakšasasa kungs bija gudri izdomājis savas bibliotēkas konstrukcijā iekļaut pasažieru kuģa stabilizatoru komplektu, Filipa un Dibaks uzmanīgi klausījās, kā Džons skaļi lasīja īso vēstulīti, kuru Rakšasasa kungs bija rakstījis pats sev un kuru viņi bija atraduši grāmatā par Hermani Gēringu.