Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Izmantojot šo talismanu, Āsts Nāga bija padarījis jauno Rakšasasu par savu vergu un centās šo varu pa­rādīt arī saviem fanātiskajiem sekotājiem", liekot lietā vēlēšanos, kas bija viņu padarījusi imūnu pret jebkuras indīgas čūskas kodumu. Pulkvedis apcerē, kā cilvēki mēdza nest kobras un klinšu čūskas no visas Nepālas un Indijas ziemeļu provinces Nagapuras, lai tās iekož Āstam Nāgam. Reiz Āsts Nāga bija ļāvis sevi sakost veselām astoņām karaliskajām kobrām, un tieši šis va­roņdarbs kļuva slavens tā kulta nosaukumā, kas vēlāk izveidojās ap viņu.

Divus gadus pēc kulta dibināšanas indieši sāka atbrī­vošanās karu pret britu koloniālo kundzību. Dabiski, pulkveža Kilikrenkija grāmatā bija plaši aprakstītas indiešu nežēlības, turpretī attaisnota viņa tautiešu ne­cilvēcība, apspiežot tā dēvēto dumpi. Starp britiem un Nepālas karali Rānu tika parakstīts līgums, saskaņā ar kuru Nepāla piekrita palīdzēt britiem. Tomēr Āsts Nāga pretojās līgumam, un, uzzinājis, ka viņš nodomā­jis vest savus daudzos un fanātiskos sekotājus jaunā dumpī pret britiem, pulkvedis Kilikrenkijs, kas koman­dēja nepāliešu ghurkus, rīkojās izlēmīgi, nogalinot Āstu Nāgu un nozogot kulta slaveno zelta talismanu Kobru karali.

Un šai vietā pulkveža pašslavinošais ziņojums par Katmandu kobru kultu beidzās. Filipai šķita pavisam pēkšņi, it kā viņam nebūtu bijis laika to pabeigt.

-    Vai tu domā, ka šis ir tas pats Rakšasass? Dibaks jautāja Filipai, kad viņa bija beigusi pārstāstīt pulkveža žēlīgi īsās grāmatas saturu. Zinu, ka mēs, džini, dzī­vojam ilgi, taču viņam vajadzētu būt vairāk nekā simt sešdesmit gadu vecam, vai ne?

Filipa paraustīja plecus. Cik veca ir tava krustmāte?

-    Simt trīsdesmit gadu.

-   Mūsu vecmāmiņai ir gandrīz divsimt, Džons teica.

-   Tāpēc tam noteikti jābūt Rakšasasam, par kuru pulk­vedis ir rakstījis. Kāpēc gan citādi Rakšasass un Nim­rods būtu tik ļoti noraizējušies par kobras medaljonu?

-    Viņš iesita ar dūri sev pa plaukstu, jūtot, ka domas raisās arvien straujāk. Protams! Viņi droši vien ir uztraukušies, ka kults atjaunots. Jo tas, kura īpašumā ir Kobras karaļa talismans, iegūst varu pār Rakšasasa kungu.

-    Piekrītu, Filipa sacīja. Tikai tam jābūt tam pašam Rakšasasam. Turklāt paskaties uz attēlu šai grā­matā. Tas vairāk vai mazāk ir tas pats raksts, kas bija uz medaljona. Vienīgi izliekums blakus čūskai izskatās citāds.

-     Tas, ko nupat teicu, sakrīt ar to, kas ir šajā grā­matā, Džons satraukti paziņoja. Par gleznām. Kom­pānijas glezna ir attēls, ko pasūtināja Britu Ostindijas kompānija, kas bija daļa no britu pārvaldes Indijā līdz 1857. gada dumpim. Tāpat kā mūsdienu tūrists izmanto fotokameru, lai iemūžinātu interesantu vietu, kompāni­jas darbinieks maksāja vietējam māksliniekam, lai tas uzglezno kādu ainu, ko nosūtīt uz Angliju.

-    Varu saderēt, ka gleznai ir kāds sakars ar Kobru karali, Dibaks apgalvoja. Ja talismans ir gatavots no zelta ar milzu smaragda galvu, tad tam jābūt iemeslam, kāpēc Hermanis Gērings domāja, ka tā glezna ir tikpat vērtīga kā Leonardo da Vinči zīmējums. Jo resnais, ve­cais riebeklis droši vien zināja, ka glezna ir pavediens, kā tikt pie patiesi nenovērtējama priekšmeta. Viņš papurināja galvu un pavicināja grāmatu, ko bija lasī­jis. Nemaz nerunājot par to, ka šeit nav nekā par Gēringu, tā ir visgarlaicīgākā grāmata, ko jebkad esmu lasījis. Dibaks aizlidināja grāmatu, par atbildi izpelnī­damies pārmetošu skatienu no Liskērda Kārsvela Djū Krolija un kliedzienu no Džona, jo grāmata bija trāpījusi viņam pa galvu.

-     Paklau, piesardzīgāk, labi?! Džons iekliedzās. Berzēdams galvu, viņš pacēla grāmatu par Gēringu un nolika to atpakaļ uz galda. Tagad paskaties, ko tu esi izdarījis, viņš teica, pamanījis, ka viena no lapām izslīdējusi no sējuma. Tu esi sabojājis grāmatu.

Džons atvēra grāmatu, lai izplīsušo lapu kārtīgi at­liktu vietā, un atklāja, ka tā nemaz nav iztrūkusi lap­puse, bet rūpīgi salocīts piezīmju papīrs, ko klāja smalks, zils rokraksts, it kā to būtu rakstījis kāds elfs. Džons uzreiz pazina rokrakstu un juta, ka viņa sirds sāk dau­zīties.

Tas ir Rakšasasa kunga rokraksts, viņš teica, ātri aplūkodams pirmo rindkopu. To viņš rakstījis pats sev… par pulkveža Mauntstjuarta Veivela Kilikrenkija Ostindijas kompānijas gleznas iespējamo likteni!

Pēc tam kad trīs bērni bija transubstanciējušies Rak­šasasa lampā Kjū dārza palmu mājā, Grouninam nebija nekāda iemesla tur ilgāk uzkavēties. Saglabāt lampu pietiekami siltu, lai viņi atkal izkļūtu laukā, bija vieg­lāk, nekā siltumā uzturēt pašus bērnus. Tā nu viņš pacēla lampu no vietas zem betelriekstu palmas, iemeta to nelielā mugursomā, kas viņam bija līdzi, un devās ārā.