Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-    Nevar būt, Filipa iesaucās un metās aplūkot tu­vāko plauktu. Tur blakus grāmatai par astronomiju bija apraksti par dārzniecību, kas savukārt atradās līdzās ceļvedim par Soltleiksitiju. Uzskrējusi pa kāpnēm augs­tāk, viņa apskatīja citu plauktu, kas, šķiet, bija mājvieta visam sākot ar Čārlza Dikensa romāniem un beidzot ar grāmatu par Rodēna skulptūrām.

-   Tas ir smieklīgi, viņa žēlojās, nokāpusi lejā. Kas tā par bibliotēku, kur nav nekādas kārtības? Kā viņš vispār kaut ko var atrast?

Dibaks iesmējās. Un kā tad mēs atradīsim to, ko meklējam?

-   Varbūt pastāv kāda kārtība, ko mēs gluži vienkārši vēl neesam sapratuši, Filipa sprieda. Lai vai kā, mums būs jāmeklē dažādās vietās. Džon, tu kāp lejā. Bak, tu augšā, bet es palikšu šeit.

Dibaks izbolīja acis un novaidējās. Es nevaru ciest bibliotēkas, viņš teica, saīdzis iedams uz kāpņu pusi. Jā, starp citu. To jums, iespējams, vajadzētu atcerē­ties, meklējot grāmatu par čūskām, reptiļu pētniecību sauc par herpetoloģiju.

-    Paturēšu to prātā, Džons sacīja un nokāpa lejā.

Filipa lēnām gāja pa blāvi apgaismotu, šauru gaiteni,

kura abās pusēs rindojās grāmatplaukti, lūkodamās uz dažādiem, savstarpēji nesaistītiem nosaukumiem un mē­ģinādama izlikties, ka bibliotēkai nepiemīt nekas šauša­līgs, taču savā dziļākajā būtībā apzinādamās, ka tomēr ir. Vispirms, slēdži darbojās automātiski, tāpēc, lai kurā gaiteņa daļā viņa stāvēja, tā bija apgaismota, kamēr telpa priekšā vai aiz muguras slīga pilnīgā tumsā. Tas viņai lika justies izolētai un vientuļai, kaut gan mei­tene viegli varēja dzirdēt Džonu pļāpājam pašam ar sevi un Dibaku skaļi svilpojam. Tad vēl bija dzirdama liela pulksteņa svārsta tikšķēšana, kaut gan no paša pulksteņa nebija ne miņas. Un viss čīkstēja kā veca kuģa iekšpusē.

Tomēr visšaušalīgākā bija neatvairāmā sajūta, ka viņu kāds novēro, par spīti faktam, ka Rakšasasa kungs lampā dzīvoja viens. Sajūta, ka viņa tiek novē­rota, kļuva par pārliecību, kad, izņemot grāmatu no plaukta, viņa pamanīja kaut ko ātri pazūdam tumsā plaukta otrā pusē.

-    Kas tur ir? vina uzsauca. Nesaņēmusi atbildi, viņa dusmīgi piebilda: Ja tu atkal āksties, Bak, tad tev nāksies to nožēlot.

Viņa juta aukstas tirpas noskrienam pa muguru, kad tālu bibliotēkas dziļumā Baks sāka svilpot to pašu vienmuļo, gandrīz neskanīgo melodiju, ko viņš svilpoja vienmēr.

Kaut kas tumsā atkal sakustējās. Džon? viņa iejautājās, tagad gandrīz čukstus. Vai tas esi tu? Bet viņa jau zināja, ka tas nevar būt brālis. Droši vien tāpēc, ka viņi bija dvīņi, Džons nebija tāds brālis, kas atļaujas baidīt māsu. Tas būtu tā, it kā baidīt pašam sevi.

Vēl kāda skaņa. Šoreiz lapas nočaukstēja piķa melnajā tumsā viņai aiz muguras, tā ka tagad nebija iespējams tikt atpakaļ pie Džona un Dibaka, nesaduroties ar to, lai kas tas arī būtu. Uz brīdi Filipai ienāca prātā, ka tas varētu būt pats Rakšasasa kungs, jo varbūt nemaz nebija devies ceļojumā kopā ar Nimrodu. Viņa nosauca džina vārdu, bet atbildes nebija. Bailes pamazām pār­vērtās par dusmām.

-   Klausieties, viņa teica. Es nezinu, kas jūs esat, bet esmu draugos ar Rakšasasa kungu. Turklāt ļoti la­bos draugos. Viņam nepatiktu, ka jūs mani biedējat. Nekādā ziņā nepatiktu. Vai dzirdat?

-    Mazā muļķe, kāda reptiļa balss nošņācās. Vai tu nezini, ka nekad nedrīkst ieiet cita džina lampā vai pudelē bez viņa atļaujas? Jūs varētu nogalināt. Visus.

Nākamajā gaiteņa daļā iedegās gaisma, un Filipa stā­vēja vaigu vaigā ar pretīgu, bet cilvēkam mazliet līdzīgu ķirzaku. Ja neņem vērā, ka būtne jau bija runājusi un tai mugurā bija glīts, pelēks uzvalks, meitene diez vai būtu uzdrīkstējusies pavērt muti.

-    Kas… kas jūs tāds esat? viņa stomījās.

-    Es esmu pudeles velnēns, radījums nošņācās. Viņš izvilka no plaukta kādu grāmatu, atvēra to un ātri pār­šķīra lapas ar garu, asu nagu, tad iegrūda atvērto sē­jumu Filipai rokās. Šeit, viņš teica. Lasi!

Filipa dziļi ievilka elpu, uzmeta acis grāmatas nosau­kumam Oksfordas velnēnu grāmata un tad ieskatījās atvērtajā lappusē.

-    Šo daļu, velnēns teica, ar savu garo nagu nepa­cietīgi uzsitot pa vienu īpašu rindkopu. Tur. Izlasi skaļi. Lūdzu.

-    Ir dažāda veida velnēni, Filipa lasīja skaļā balsī, cerēdama, ka Džons un Dibaks sadzirdēs viņu un steig­sies palīgā. Ir elles bērni. Ir Belcebula radījumi. Ir neīstie velnēni, un ir maznozīmīgi velni. Ir vējgrābšļi, par kuriem jo mazāk runā, jo labāk. Ir draiskie velnēni, un ir velnēni, kas reiz bija bērni. Ir mazi dēmoni un ļaunie gari. Un ir pudeļu velnēni, ko džini nolīgst, lai apsargātu lampas un pudeles, kurās tie reizēm dzīvo. Filipa uz brīdi apklusa un pacēla acis.

-    Lasi tālāk, pudeles velnēns uzstāja.