Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Briti Indijā izrīkojās neģēlīgi gan pirms, gan pēc dumpja. Džons lasīja lēni, jo Rakšasasa kunga rok­raksts bija ļoti sīks un apgaismojums lasītavā ne īpaši labs, un tas viņam šķita savādi, jo lasītava taču atradās lampas iekšienē. Un, protams, neviens neizturējās riebīgāk par jūras kājnieku pulkvedi Mauntstjuartu Veivelu Kilikrenkiju. Pēc Kobru karaļa zādzības no Katmandu Kilikrenkijs ķērās pie šā kulta iznīcināšanas, kam par galveno upuri kritu es. Viņam prātā nebija nekas cits kā vien Kobru karaļa vērtība naudā brīnišķīgā smaragda galva svēra vairāk nekā-1300 karātu un bija vērta krietnu žūksni. Bet es atkārtoju vēlreiz: neviens britu virsnieks neizturējās riebīgāk par pulk­vedi Kilikrenkiju, jo, lai gan biju viņam pateicību parādā par savu atbrīvošanu no verdzības un kalpības Aasth Naag kultam, nekādi nespēju attaisnot visas tās ļaun­darības, ko viņš nodarīja Indijas un Nepālas vietējiem iedzīvotājiem, kas piederēja pie kulta. Un tāpēc nav brī­nums, ka, pirms vēl pulkvedis paspēja iedomāties par Kobru karaļa pārdošanu, viņš nonāca dzīvības briesmās un bija spiests slēpties. Veltīgi. Jo 1859. gadā, tieši gadu pēc viņa grāmatas izdošanas, pulkvedi sakoda un noga­lināja karaliskā kobra mīklainos apstākļos.

Tomēr skaidrs ir tas, ka Kobru karalis netika atrasts un pulkvedis Kilikrenkijs, saprazdams, ka ienaidnieki mācas virsū, pamanījās talismanu noslēpt. Tāpat ir skaidrs, ka pirms nāves viņam izdevās sazināties ar savu ģimeni un nosūtīt tiem dažus norādījumus, kā Kobru karali atrast. Neviens nezināja, kā šie norādījumi izskatījās, bet gadu gaitā pēc pulkveža nāves man kļuva skaidrs, ka ģimene guvusi tiešu labumu no šīm zinā­šanām, un es secināju, ka talismans zaudēts uz visiem laikiem.

Bet 1895. gadā pulkveža meita Milisenta apprecēja kādu bagātu vācu baņķieri, vārdā Oto Kringelains. Vi­ņiem bija ļoti skaista meita Fanija, kas pēc tēva nāves mantoja viņa plašo mākslas kolekciju. 1936. gadā šo kolekciju konfiscēja nacisti. Starp gleznām, kas nonāca Trešā reiha feldmaršala Hermaņa Gēringa īpašumā, bija vienkārša Ostindijas Kompānijas glezna, kurā redzama Indijas ainava no britu kundzības laika. Gērings vēr­tēja šo gleznu augstāk par visām citām, un pamatoti, jo viņš, šķiet, bija atklājis, ka šī glezna slēpa atslēgu uz lielu bagātību. Glezna pazuda 1945. gadā un, manuprāt, droši vien tika iznīcināta kara pēdējās dienās. Bet visu savu mūžu esmu baiļojies, ka kādu dienu tā vai pats Kobru karalis tiks atrasts un es nonākšu Aasth Naag tanatofīdijas kulta verdzībā.

Dibaks izdvesa fagotam līdzīgu skaņu un izbolīja acis. Tanatofīdija, viņš norūca. Ko gan tas nozīmē? Tad viņš vēlējās saņemt vārdnīcu, un, kad tā no biblio­tēkas ieplanēja viņam rokās, viņš uzmeklēja šo vārdu, atklādams, ka tas nozīmē indīgu čūsku pētīšanu.

-   Ir kas tāds, ko es nesaprotu, Filipa sacīja. Teik­sim, kults tiešām meklē Kobru karali. Viņa paraustīja plecus. Kāda tam jēga? Visi zina, ka Rakšasasa kungs patlaban ir tik vecs, ka viņa džina spēks ir gandrīz iz­tukšots. Es viņu ļoti mīlu, bet kāda jēga paverdzināt džinu, kurš ir par vecu, lai izdarītu to, ko sauc par trīs vēlēšanos piepildīšanu? Viņa uz brīdi apklusa, jo prātā ienāca kāda doma. Ja nu vienīgi…

-   Vienīgi kas? Dibaks jautāja, skubinādams Filipu, kad viņa apklusa.

-   Ja nu vienīgi, viņa piesardzīgi turpināja, kults nemeklē tikai Kobru karali no Katmandu, bet arī kā­dus gudrības zobus, lai izveidotu jaunu talismanu. Lai paverdzinātu jaunākus, spēcīgākus džinus. Viņas ska­tiens pievērsās Džonam. Tādus kā mēs.

Džons piekrītoši pamāja. Būdams Filipas dvīņubrālis, viņš arī bija iedomājies tieši to pašu. Tas katrā ziņā izskaidro ielaušanos, viņš teica.

-   Ko mēs tagad darīsim? Dibaks jautāja. Ja palik­sim Londonā bez džinu spēka, mūs droši vien nolaupīs vai vēl ļaunāk. Mums vajadzētu doties uz kādu siltu vietu, kur mēs varam sevi aizsargāt.

-    Dibakam taisnība, Džons atzina. Tikai uz ku­rieni?

-    Līdz nebūsim atraduši veidu, kā atšifrēt dejojošās čūskas Ostindijas Kompānijas gleznā, Filipa sacīja, manuprāt, ir tikai viena vieta, uz kurieni mēs varam doties. Uz Katmandu Nepālā.

-   Varu saderēt, ka tieši uz turieni devušies Nimrods un Rakšasasa kungs, Dibaks teica.

-    Tad mēs viņiem sekosim, Džons secināja. Viņš pasmaidīja un piebilda: Vienīgi Grouninam tur ne­patiks.

-    Kas tev liek domāt, ka viņš gribēs turp doties? Dibaks jautāja.

-    Viņš nemaz negribēs, Filipa paskaidroja. Bet viņš domās, ka viņam vajadzētu turp doties. Lai rūpētos par mums.

-    Cilvēks ar vienu roku? Dibaks iesmējās, vēl jo­projām neko nenojauzdams par dramatiskajiem noti­kumiem, kas risinājās ārpus lampas, un par Grounina varonīgo cīņu.

8. nodaļa ledainais AUKSTUMS KALKUTĀ