Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-   Vai tas izskatījās tā? Džons paņēma zīmuli un uz papīra lapas aši uzzīmēja akmens medaljonu, ko viņa māte bija norijusi. Grounins atvēra acis, uzlika brilles un apskatīja zīmējumu.

-    Jā, tas ir īstais, viņš apstiprināja. Tieši tāds. Ko tas viss nozīmē?

Džons izstāstīja par ielaušanos un to, ka Gonta kun­dze Nimrodam nosūtījusi medaljonu, izmantojot džinu iekšējo pastu. Manuprāt, droši var apgalvot, viņš secināja, ka Nimroda un Rakšasasa kunga ceļojumam noteikti ir kāds sakars ar šo medaljonu.

-    Tāpēc vēl jo svarīgāk, Filipa piebilda, lai mēs tiktu iekšā Rakšasasa kunga lampā un izmantotu viņa bibliotēku. Ja varēsim atrast kaut ko par to medaljonu, mums radīsies skaidrāks priekšstats par viņu ceļa mērķi. Un tad mēs dosimies viņiem pakaļ.

Grounins sarauca pieri. Neesmu pārliecināts, vai tas ir prāta darbs, viņš teica. Galu galā kungs taču neteica, uz kurieni dodas, lai pasargātu mani. Un reizē arī jūs.

-    Jā, bet viņš nezina par mēģinājumu noslepka­vot Dibaku, Džons iebilda. Vai visus sīkumus par ielaušanos mūsu mājā. Mums nav citas izvēles, kā vien bez kavēšanās viņam sekot. Kamēr nebūsim panākuši Nimrodu un Rakšasasa kungu, Dibaka dzīvība ir bries­mās. Varbūt arī mūsu.

Dibaks nodrebēja nevis aiz aukstuma, bet šausmām. Viņš gandrīz bija pieradis pie domas, ka viņa dzīvība ir apdraudēta, bet, kad to pieminēja kāds cits, viņu atkal pārņēma bailes. Un lika no jauna pārdzīvot tās šaus­mas, ko viņš bija pieredzējis Kalifornijā. Iespēja beigt savas gaitas kā Maksam vai Bredam nebija pievilcīga. Breds un Blenerhasita kungs viņam jau vairākkārt bija rādījušies murgos.

Tikmēr Grounins bija aptvēris Džona un Filipas lo­ģiku. Viņiem noteikti bija jātiek iekšā Rakšasasa kunga lampā. Bet kā lai viņš tiem palīdz?

-    Pag, viņš ierunājās. Kur būtu tik karsts, lai jūs visi trīs varētu atgūt savu džina spēku un veikt transubstanciāciju, vai tā? Viņš pamāja ar galvu. Ja labi padomā, es varētu zināt īsto vietu.

Ar Nimroda rolsroisu Grounins trīs džinu bērnus aiz­veda uz Kjū dārzu, kurš, nebūdams lielākais, noteikti bija vecākais botāniskais dārzs pasaulē un ļoti popu­lāra apmeklējuma vieta Londonas viesiem, īpaši vasaras mēnešos. Netālu no dārza centra atradās palmu māja, Viktorijas laikmetā celta siltumnīca, kura bija tik liela kā trīs lidmašīnu bāzeskuģi. Gaiss iekšienē bija līdzīgs tropu meža klimatam. Palmu māja bija piemērota vieta milzu bambusu, kafijas krūmu, kaučuka koku, banānkoku un mango koku džungļiem, un gaiss vienmēr patī­kami smaržoja pēc sarkanajiem jasmīniem un baltajām lilijām. Protams, te nebija tik karsts kā saunā, Ameri­kas indiāņu sviedrēšanās vigvamā vai tuksnesī, tāpēc Grounins un bērni palmu mājā pavadīja gandrīz stundu, iekams trīs jaunie džini juta spēku atgriežamies kaulu smadzenēs.

Manuprāt, mēs esam gatavi, lai dotos iekšā, Grou­nina kungs, Dibaks sulainim teica.

Grounins pamāja ar galvu un nolika Rakšasasa kunga lampu starp Āfrikas eļļas un betelriekstu palmām un pa baltām vītņu kāpnēm uzkāpa novērot apkārtni. Laimīgā kārtā šai dzedrajā dienā Kjū dārzā bija maz apmeklētāju, un trīs džini transubstanciējās un ātri nonāca lampas iekšienē, pasakot: "FABULONGOŠŪGAUŽIBRĪNUMPIPIKALS!" (Filipa), "ABECEDARIANS" (Džons) un "ZIGOBRANČIEITS!" (Dibaks).

Džina lampas vai pudeles iekšiene eksistē ārpus laika un telpas, tāpēc normāla triju dimensiju telpa uz to ne­attiecas. Daži džini, kas izvēlas pavadīt ilgu laiku lampā, piemēram, Rakšasasa kungs, rada sev ērtu dzīvojamo telpu, kas ir tik liela kā māja, tāpēc, izņemot logu trū­kumu, ir neiespējami vispār iedomāties sevi atrodamies kādā priekšmetā. Un tas noteikti bija pirmais iespaids, kāds Džonam, Filipai un Dibakam radās par Rakšasasa kunga lampas iekšieni. Interjers bija grandiozs.

-   Nezinu, kāpēc, Džons atzinās, bet man vienmēr bija žēl vecā Rakšasasa, ka viņam tik daudz laika jāpa­vada lampā. Man likās, ka tā ir tikai kāda sasmakusi, veca istaba. Bet paskat šī telpa ir milzīga.

Dibaks noņurdēja un papurināja galvu. Es gan ne­teiktu, ka te var justies ērti, viņš sacīja. Tā ir tikai bibliotēka.

-    Jā, bibliotēka, Filipa piekrita, bijības pārņemta par telpas izmēru. Viņa paskatījās uz augšu, tad uz leju, pavērās uz visām pusēm un visur redzēja grāmatu plauktus. Kaltas dzelzs kāpnes veda augšā uz plauk­tiem. Bet kas par bibliotēku! Te jābūt tūkstošiem grā­matu.

-    Labi, kādu grāmatu mēs meklējam? Dibaks jau­tāja, norīdams ogles tableti, lai novērstu klaustrofobijas sajūtu, kas viņu jau sāka pārņemt. Džiniem tas nebija nekas neparasts. Grāmatas visapkārt viņam lika justies gandrīz tikpat neomulīgi, jo tās saistījās ar mācībām skolā, kas viņam galīgi nepatika.

-   Laikam jau itin visu par čūskām, Filipa ieminējās. Un čūsku kultiem. Atcerējusies gleznu, ko Dibaks bija atradis Gēringa zizlī, viņa piebilda: Un varbūt arī par indiešu sabiedrību un likumiem.

-   Tas nebūs viegli, Džons atzina, papētīdams pirmās grāmatas, kas gadījās pa rokai. Šķiet, sējumi sakārtoti pa roku galam.