Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Dibaks brīdi padomāja, apzinoties, ka Džona vārdiem ir dziļa jēga, un tad pamāja ar galvu.

-    Turklāt, Džons piebilda, esmu pārliecināts, ka Filai ir taisnība. Kuru katru brīdi Grounins nāks pa ielu, atradīs mūs visus te sēžam un teiks…

-    Ko gan jūs te darāt? Klausieties, kā jūs, mazie, vispār šeit nokļuvāt?

Dibaks pacēla acis un ieraudzīja garu, druknu vīrieti ar pliku pauri un vienu roku. Viņam galvā bija kat­liņš, kājās smalki svītrotas bikses, mugurā garš, melns mētelis un rokā laikraksts Daily Telegraph. Tas bija Grounins.

Dvīņi pielēca kājās un mīļi apkampa viņu.

-    Bet ko jūs te darāt? Grounins atkārtoja. Man šķiet, es jums teicu, ka viņa augstība un Rakšasasa kungs ir aizbraukuši.

-   Mēs tomēr cerējām, ka pa to laiku, kamēr nokļūsim šeit, viņš būs atgriezies, Filipa paskaidroja.

-    Nē, nav gan, Grounins stingri noskaldīja. Arī Nimrods nav atgriezies. Ne no viena, ne otra neesmu dzirdējis ne pīkstiena, kopš abi ir projām. Viņš pamāja ar galvu uz Dibaka pusi. Kas ir viņš?

-    Tas ir Dibaks, Džons iepazīstināja.

Dibaks izbolīja acis un nopūtās kā fagots. Viņam ne­patika savs vārds. Baks, vienkārši Baks. Labi?

-   Viņš ir iekūlies lielā ķezā, Filipa turpināja. Viņš ielauzās kādā Savienoto Valstu kara bāzē, nozaga vienu Leonardo da Vinči darbu, un daži cilvēki ar indīgām čūskām, iespējams, grib viņu nogalināt.

-    Vai tas ir viss? Grounins jautāja. Tad labāk nāciet iekšā, iekams no aukstuma neesat nomiruši. Un tādā nežēlīgā aprīļa dienā kā šī tas šķiet daudz ticamāks iznākums nekā nāve no čūskas koduma. Viņš pasniedza Filipai savu avīzi. Se, paturi uz brīdi. Viņš ielika atslēgu durvju slēdzenē, pagrieza un atvēra durvis. Iegaumējiet, es neko daudz nezinu par čūskām. Tīģeri! Tas ir pavisam cits stāsts. Grounins steigšus ielaida viņus namā, aizveda uz virtuvi un, kamēr gatavoja tiem karstu dzērienu, pastāstīja, kā bija zaudējis roku tīģera rīklē Britu muzeja bibliotēkā. Dvīņi šo stāstu bija dzir­dējuši iepriekš, bet tagad tas šķita ne mazāk šausminošs un aizraujošs.

-   Runājot par bibliotēkām, Filipa ierunājās, man ienāca prātā kāda doma. Rakšasasa kungs nav vēl at­griezies, tāpēc varbūt mēs varētu izmantot viņa biblio­tēku. To, kas ir lampā. Manuprāt, jūs teicāt, ka viņš esot atstājis lampu šeit, kad kopā ar Nimrodu devās prom.

-    Tiesa, atstāja gan, Grounins apstiprināja. Un tas pilnīgi nav viņa dabā. Bibliotēka ir viņa lepnums un prieks. Nav tā, ka es to būtu redzējis, iegaumējiet to. Bet Nimrods teica, ka tajā ietilpstot vairāk par desmit tūkstošiem grāmatu.

-   Vai mēs kaut ko neaizmirstam? Dibaks atgādināja.

-    Bez džina spēka mums nav iespējas izdarīt transubstanciāciju un iekļūt viņa lampā. Anglija nav siltāka par Ņujorku. Viņš nodrebinājās. Šī māja arī ne.

-    Tā man patīk, Grounins paziņoja.

-    Neredzu citu iespēju, kā mēs varētu transubstanciēties, ja vien šai namā nav saunas vai tvaika pirts.

-   Kā tev liekas, kas te ir, dēliņ? Grounins noprasīja.

-    Ūdens dziednīca?

-    Tad mums nāksies uzsliet vēl vienu sviedrēšanās vigvamu, Džons teica. Dārzā. Protams, vajadzēs no­cirst mazākos kokus un noklāt telti ar dažām vecām grīdsegām…

-   To jūs nedarīsiet, Grounins protestēja. Paklau­sieties, neko tādu noteikti ne. Izpostīt kunga kokus? Un izmantot viņa vērtīgos persiešu paklājus kā tu teici? Sviedrēšanās vigvamam? Es to nepieļaušu. Kā Nimroda sulainim man jāuzrauga viņa māja un dārzs, nevis jā­piedalās neprātīgā postīšanā.

-   Vai Nimrods lika nojaust, kad viņš varētu atgriez­ties? Filipa pajautāja, nodomādama, ka labāk mai­nīt sarunas tematu. Viņa kādu brīdi nogaidīja un, kad Grounins neatbildēja, turpināja: Vai neesat saņēmis no vina kādu zinu?

Sulaiņa sejas izteiksme kļuva drūmāka un nemierī­gāka, un viņš paberzēja savu rokas stumbeni, kas Grouninam allaž sagādāja sāpes, kad viņš uztraucās. Ne vārda, mis. Viņš papurināja galvu. Nimrods neteica, kad viņš un Rakšasasa kungs atgriezīsies. Tas nekādi neizskatās pēc viņiem, varat nešaubīties.

-   Un jums nav ne jausmas, uz kurieni viņi devušies? Džons jautāja.

-    Viss, ko es zinu, ir tas, ka Nimrods atgriezās no zobārsta, bija diezgan noraizējies par kaut ko un pēc neilga laiciņa paziņoja: viņš un Rakšasasa kungs došo­ties ceļojumā un diemžēl nevarot man teikt, uz kurieni, lai pasargātu mani un dažus citus, kas varētu būt tik muļķīgi un viņiem sekot. No tā es secināju, ka viņš domāja tevi un Džonu, mis.

-    Liels paldies, Džons nomurmināja.

Nav par ko.

-   Vai jūs vēl kaut ko nevarat atcerēties? Filipa ne­atlaidās. Mēģiniet iztēloties, kā viņš jums to stāstīja.

-     Pamanījusi Grounina sejā nepatiku, viņa piebilda:

-    Grounina kungs, viņi varbūt ir nonākuši grūtībās, tāpēc tas varētu būt svarīgi.

-   Labi, mis. Grounins uz brīdi aizvēra acis. Ja tu domā, ka tas palīdzēs.

-    Vai jūs vēl varat viņu redzēt? meitene jautāja.

-    Ar savām gara acīm.

-   Jāatzīstas, ka manas gara acis ir kļuvušas mazliet tuvredzīgas, Grounins teica. Pag, viņš kaut ko tu­rēja pirkstos, kad teica man, ka dodas prom. Kaut kādu akmentiņu. Ar attēlu vai rakstu uz tā.