Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-    Laiks ir relatīvs, Afriels teica, un eons šeit no­zīmē kaut ko ļoti atšķirīgu no tā, ko tur augšā. Mēs to saucam par laika paradoksu, un tas ir pilnīgi cits stāsts. Bet, lai kur tas notiktu, eons ir nepieciešamais laiks, lai doma izietu caur Dieva prātu, un tas nav necik ilgs laiks Viņam, bet diezgan ilgs jums. Tas ir vēl viens paradokss.

Džons rotaļīgi pabužināja Otrā Džona matus. Un kas notiks ar šo puisi pēc viena eona? viņš jautāja.

-     Viņi abi pazudīs. Pēc 999 999 sekundēm tie vēl joprojām būs šeit, bet nākamajā sekundē… Afriels no­klikšķināja pirkstus. Prom. Vienā acumirklī. Gluži kā Pelnrušķītes kariete un zirgi. Un, runājot par laiku, vai jūs nedomājat, ka jums labāk būtu iet? Ja pasteigsieties, pagūsiet uz pēdējo vilcienu no Pensilvānijas stacijas, lai dotos augšup gar Hudzonas upi. Viņš paraustīja plecus. Paklausiet mani, labi?

Filipa papurināja galvu. Mums vispirms jāaiziet mājās, viņa sacīja. Mums vajadzīga nauda vilciena biļetēm.

Afriels papurināja galvu. Nē, nav. Jums nauda ir. Arī biļetes.

Džons pārmeklēja kabatas un atklāja, ka Afrielam taisnība: viņam tiešām bija vilciena biļete, un kabatas portfelī tagad noteikti bija vairāk naudas nekā tad, kad viņš izgāja no mājām. Kā jums tas patīk, ko? zēns nomurmināja. Viņam ir taisnība.

-    Un pie Ņūburgas airēšanas kluba jūs gaidīs kanoe laiva. Kā redzat, nav nekāda iemesla kavēties.

-     Paldies, Afriel, Filipa teica un, uz brīdi piemirsdama, cik nejauki eņģelis ož, noskūpstīja viņu uz rugā­jiem klātā vaiga. Paldies par visu!

-   Tev arī, Uma, Džons piebalsoja un noskūpstīja mei­teni, pret ko viņai, šķiet, nebija nekādu iebildumu.

Viņi apturēja taksometru un lika savām Citurienēm iekāpt iekšā.

-   Atcerieties, Afriels atgādināja. No šā brīža vienu eonu viņi būs šeit, lai jūs piesegtu.

-    Tik ilgi viņi nemaz nebūs vajadzīgi, Filipa ap­galvoja.

-    Tad atgriezieties mājās un pavēliet tiem pazust. Afriels noklikšķināja pirkstus. Re, tā.

Džons un Filipa lika taksometra šoferim, glītam in­dietim ar lielu, oranžu turbānu galvā, vispirms aizvest viņus uz Austrumu 77. ielu un tad tālāk uz Pensilvānijas dzelzceļa staciju. Bet, kad dažas minūtes vēlāk viņi izkāpa un Džons sniedza naudu, lai samaksātu vīrietim, šoferis papurināja galvu. Man nauda nav vajadzīga, viņš teica.

-    Kāpēc ne? Džons jautāja.

-   Viens dvīņu pāris ir laba veiksme, šoferis paskaid­roja, atraidot Džona naudu, bet vest divus dvīņu pārus ir ļoti, ļoti liela laime.

5. nodaļa benermena SALA

Bija krietni pāri pusnaktij, kad Džons un Filipa iera­dās pie Ņūburgas airēšanas kluba, un, kā Afriels bija solījis, viņus gaidīja kanoe laiva, aprīkota nakts braucie­nam ar lukturiem un kempinga piederumiem. Padzī­vojušais laivinieks pie kluba nemaz nešķita pārsteigts, ieraugot divus bērnus tik vēlā stundā. Tāpat viņš neīgņojās par to, cik muļķīgi ir tumsā braukt ar kanoe pa Hudzonas upi, kā vairums pieaugušo būtu darījuši. Dvīņiem uzreiz radās iespaids, ka tas bija vēl viens no Afriela zemes misijas aspektiem: pārsteigt cilvēkus un likt tiem ticēt kam citam, nevis tikai pašiem sev.

-   Jūs esat tik jauks pret mums, Filipa laiviniekam teica, kad tas pieturēja kanoe, lai viņa varētu iekāpt. Tas pat nav brīnums. Tas ir vairāk nekā pārsteidzoši, tik tiešām. Un kas tāds, pie kā mēs nemaz neesam pie­raduši.

-    Mēs cenšamies izpatikt, laivinieks sacīja. Uz kurieni jūs abi dosieties? Ja jums nav nekas pretī, ka es jautāju.

-   Uz Benermena salu, Džons atbildēja, apsēzdamies kanoe pakaļgalā.

-   Kaut kad ap 1920. gadu uz šīs salas bija ugunsgrēks un sprādziens, laivinieks atminējās. Un zem pašas ūdens līnijas atrodas drupas. Kad sasniegsiet veco ostu, airējiet lēni un uzmanīgi, lai nesadragātu kanoe dibenu. Tas ir gatavots no bērza tāss pēc tradicionālā irokēzu paņēmiena, tāpēc nevajag daudz, lai to sabojātu.

-   Paldies par padomu, Džons teica un, iekārtodamies vietā, paņēma airi. Filipa, apsēdusies priekšgalā, ieslēdza lielo lukturi, lai apgaismotu ceļu pa upi.

-     Un vēl kas, laivinieks turpināja. Benermena sala ir spoku apsēsta. Es uz turieni nedotos pat dienas gaismā, kur nu vēl nakts vidū. Bet redzu, ka jūs, mazie, esat apņēmušies uz turieni braukt, tāpēc, manuprāt, jums ir kāds pamatots iemesls. Lai kā arī būtu, ja tiešām nolemsiet šonakt atgriezties šeit, un, pie joda, es jūs nevainotu ne mazdrusciņ, ja jūs atgrieztos, tad tikai pieklaudziniet pie peldošā nama durvīm. Kopš mans kaķis Magnuss nomira, reizēm kļūst mazliet vientulīgi, un es labprāt uzņemu viesus. Jebkurā dienas vai nakts laikā.

-    Mēs katrā ziņā to paturēsim prātā, Džons teica. Viņš ar airi atgrūdās no mazās piestātnes un tad klusi iemērca to tumšajos ūdeņos. Dažas minūtes vēlāk pel­došais nams tumsā bija pazudis, un indiāņu kanoe gludi slīdēja platās un varenās Hudzonas rāmajos ūdeņos.