- Neaizmirstiet uzņemt svešiniekus, Filipa sacīja, atminēdamās, ko māte bija teikusi. Jo tā daži nejauši ir uzņēmuši eņģeļus. Viņasprāt, tai vajadzētu būt varonīgai personai, kas uzņemtu kādu tik smakojošu būtni kā Afriels. Bet meitenei bija jāatzīst, ka viņa caururbjošajās zilajās acīs slēpās kas tāds, kas viņam lika izskatīties mazliet neparastam.
- Jā, Afriels piekrita. Tikai tas nav gluži manā garā. Mūsdienās visnotaļ ir pārāk liela pārliecība par sevi un ticība, ka zinātne var dot visas atbildes. Mans uzdevums ir likt notikt tādiem savādiem gadījumiem, kas pārsteidz cilvēkus, lai parādītu, ka zinātniekiem uz visu nav atbildes. Tādiem pārsteidzošiem notikumiem, kas palīdz cilvēkiem ticēt vēl kam citam, izņemot sevi.
- Jūs gribat teikt, darīt brīnumus, Džons ieminējās.
- Brīnumi ir tikai viens, ko varu veikt, Afriels paskaidroja. Tāpat es īstenoju pareģojumus, zīmīgus notikumus, pravietojumus, pārsteigumus, parādības un mīklas. Protams, izņemot svētdienas. Svētdienās es nekad nestrādāju.
- Eņģeļi ir daudz spēcīgāki par džiniem, Uma izpalīdzīgi piebilda. Nav daudz kā tāda, ko Afriels nevar izdarīt, ja viņš to vēlas.
- Jūtos aizkustināts par jūsu laipnību pret mani un Umu, un jūsu draugu Dibaku, Afriels teica. Jūs bijāt nodomājuši palīdzēt Dibakam, vai ne?
- Ē… jā, Džons atbildēja, aptverdams, ka eņģeļi, iespējams, zina daudz ko tādu, ko neviens viņiem nav stāstījis.
- Viņam būs vajadzīga jūsu palīdzība daudzkārt, Afriels sacīja. Vairāk es neko nevaru teikt. Tā būtu iejaukšanās liktenī. Bet varu nokārtot jūsu problēmas mājās. Katram no jums piešķirt alibi. Vai, pareizāk sakot, Citurieni. Divas Citurienes, jo jūs esat divi. Kas attiecas uz jūsu džina spēku, baidos, ka jums būs jāsagaida siltāks laiks. Es varu darīt brīnumus, bet diemžēl neiespējamais man nav pa spēkam.
Filipa piekrītot pamāja. Kas ir Cituriene? viņa jautāja Afrielam.
- Cituriene ir kāds, kas vienmēr nodrošina jūsu klātbūtni, Afriels atbildēja. Un kurš gan cits to varētu izdarīt labāk par jums pašiem? Ar netīru pirkstu Afriels pievērsa Džona un Filipas uzmanību divām figūrām, kas pēkšņi stāvēja viņiem tieši aiz muguras. Džon. Filipa. Es gribētu, lai jūs iepazīstaties ar Džonu un Filipu.
Džons juta, ka atkaras žoklis, jo viņš stāvēja vaigu vaigā… pats ar sevi. Tas esmu es, viņš pārsteigts teica. Kā gan jūs to izdarījāt, Afriel?
- Nemaz tik grūti tas nebija, Afriels atbildēja. Tā nu tas ir. Viņš paraustīja plecus un tad sāka kasīties. Kā es teicu, tas ir mans darbs. Tas, uz ko jūs skatāties, nav nekāds pārsteigums. Tas ir brīnums.
- Tas tiešām ir brīnums, sacīja Filipa, kas bija ne mazāk pārsteigta par savu brāli, ieraugot savu precīzu kopiju. Viņa apgāja apkārt Filipai otrajai, jo tādu viņa sevi nekad iepriekš nebija redzējusi. Vai es tiešām tā izskatos?
- Džons ir tikai tavs bioloģiskais dvīnis, Afriels paskaidroja. Bet šī ir tava identiskā dvīne. Viņa domās, runās un izturēsies tieši kā tu. Neviens nevarēs jūs atšķirt, izņemot tevi pašu. Arī tava māte ne. Pat Džons.
- Viņa neko nav teikusi, Džons piebilda. Ja viņa tiešām būtu kā Filipa, tad jau sen būtu iejaukusies un uzdevusi kādu neveiklu jautājumu.
- Paldies, Džon, Filipa sacīja. Bet brālim ir taisnība, Afriel. Viņa klusē.
- Viņi sāks izturēties kā jūs, līdzko aizsūtīsiet tos uz mājām, lai tie ieņemtu jūsu vietu. Saprotiet, katrs no tiem ir īsts jūsu paplašinājums. Tā ir vienkārša kvantu mehānika. Par spīti Einšteina uzskatiem, tiešām ir iespējams vienam un tam pašam priekšmetam vai būtnei eksistēt divās vietās vienlaikus. To sauc par superpozīciju. Tai nav loģiska izskaidrojuma. Nekā tāda, ko zinātnieks varētu aptvert. Katrā ziņā vēl kādus simt gadus ne. Un tieši tāpēc tas ir tik brīnišķīgi.
- Tātad, tiklīdz mēs tos aizsūtīsim uz mājām, Filipa teica, šie abi ieņems mūsu vietu.
- Ar diviem izņēmumiem, Afriels paskaidroja. Pirmkārt, tiem nav dvēseles. Tas ir kas tāds, ko pat es nevaru izveidot. Tāpēc nelaidiet tos ne tuvumā saviem dvēseles spoguļiem, vai arī jūsu māte visu sapratīs, un spēle būs galā. Otrkārt, šie divi nevar ieņemt jūsu vietu bezgalīgi. Tam ir kāda sakarība ar subatomu sairšanu, kas prasītu pārāk daudz laika, lai visu paskaidrotu. Vienkārši iegaumējiet: jūsu Citurienes pastāvēs tikai vienu eonu, kas ir laika vienība ēteriskajā Visumā, nevis neizmērāms laika periods, kā pasaulīgie par to reizēm raksta.
- Cik ilgs ir viens eons? Džons jautāja. Zemes izteiksmē.
- Tieši viens miljons sekunžu. Vai, pārceļot to skaitliskās vienībās, kuras jums būtu vieglāk aptvert, 11,57407407407407407407407407407 dienas. Afriels iesmējās. Nu jūs zināt, kāpēc vienkāršāk ir sacīt: eons.
- Tas nemaz nav tik ilgi, kā man likās, Filipa piebilda. Es domāju, eons. Biju gaidījusi, ka tas būs garāks. Kādus tūkstoš gadus vismaz.