Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Filipa sadabūja vietējo ceļvedi, lai noteiktu, kur ir Benermena sala. Tā atrodas septiņas jūdzes no Ņu­jorkas uz augšu pa Hudzonas upi, viņa paziņoja. Divu stundu brauciens ar vilcienu līdz Ņūburgai. Un ieklausies vēl. Sala ir slēgta publikai. Vienīgais veids, kā nokļūt līdz salai, ir kanoe laiva. Viņš diez vai būtu varējis izvēlēties vēl grūtāk sasniedzamu vietu.

-    Varbūt tur ir visa jēga, Džons ieminējās. Ja tur grūti nokļūt, tas nozīmē, ka tā ir droša vieta, kur viņam paslēpties.

-     Grūtā nokļūšana tur ir tikai daļa no maniem iebildumiem, lai mēs turp nebrauktu, Filipa sacīja. Ziemeļu galā ir aukstāks. Vēl aukstāks nekā pilsētā. Mēs dosimies uz turieni bez džinu spēka, nepastāvot nekādai iespējai, ka mums tas būs, kad tur nonāksim.

-    Tas katrā ziņā palīdz izskaidrot, kāpēc Dibaks bai­dās par savu dzīvību, Džons teica. Un, manuprāt, vēl jo vairāk ir iemesls, lai dotos uz turieni.

Filipa pakratīja galvu, jo brālis bija viņu izvedis no pacietības. Pēc viņas domām, Džonam reizēm piemita vairāk drosmes, nekā vajadzētu. Ja situācija būtu pre­tēja un mēs nosūtītu viņam tādu e-pastu, viņa teica,

-    varu saderēt, ka Dibaks nenāktu un mums nepalī­dzētu. Viņa apklusa un piebilda: Man nav ne mazākā priekšstata, cik ilgs varētu būt brauciens no Ņūburgas līdz tai salai. Bet nevaru iedomāties, ka mamma mums ļautu pazust uz visu dienu vai varbūt vēl ilgāk. Vai esi pamanījis, kā viņa sākusi mūs vērot? Viņa pat pasākusi ieslēgt manu matu suku, ja kāds to mēģinātu nozagt, lai izgatavotu talismanu.

-   Vai tiešām? Džons jautāja. Neesmu manījis, ka viņa ņemtu manu suku.

-    Kāda tam būtu jēga? Filipa smaidot noprasīja.

-    Tu tik un tā nekad nesukā matus. Es tikai saku: ja mēs dosimies uz Benermena salu, kā Dibaks to vēlas, tad viņa, iespējams, domās, ka mēs arī esam pazuduši.

-    Tie visi ir ļoti labi iegansti, lai paliktu mājās un nedarītu neko, Džons sacīja. Bet es tomēr došos turp. Ja Dibaks mums nav bijis nekāds lielais draugs, tas nenozīmē, ka mums nevajadzētu izturēties pret viņu kā draugiem. Viņš paraustīja plecus. Paklau, ir jābūt kādai iespējai, kā mēs to varētu izdarīt, neiedarbinot mammas trauksmes signālu.

-   Protams, tāda ir, Filipa apstiprināja. To sauc par džina spēku. Bet nelaimīgā kārtā mums tā nav. Vismaz šobrīd. Kamēr laiks nekļūs mazliet siltāks.

-    Tad atradīsim kādu, kam ir šis spēks.

-    Nimrodu?

-    Tieši tā. Varbūt viņš ieradīsies un palīdzēs mums. Dibaks neko nerakstīja, lai mēs viņam neteiktu.

Filipa sazvanīja Nimroda māju Londonā un runāja ar Grounina kungu.

-    Diemžēl sers ir aizbraucis, Filipas jaunkundz, Grounins stīvi paziņoja. Viņš un Rakšasasa kungs.

-   Vai viņš teica, uz kurieni abi dodas? Kādu kontaktadresi? Vai mobilā telefona numuru?

-    Viņš nolēma man neuzticēties, Grounins sacīja.

Klausieties, viņš izšķīrās man neuzticēties. Iedomājieties, savam sulainim. Protams, pašlaik ir Samums, džinu svētki.

-   Ak jā, Filipa atteica. Biju to piemirsusi. Vai viņš minēja, kad atgriezīsies?

-    Nē, mis. Bet nedomāju, ka tas varētu būt uz ilgu laiku. Nimrods pat nelūdza sakravāt ceļasomu. Un Rak­šasasa kungs ir atstājis savu lampu šeit, velvē.

-    Tas nu gan viņam nav raksturīgi, Filipa sacīja.

-    Nē, tiešām ne, mis. Vai tas būtu viss?

-   Jā, Grounina kungs. Un paldies!

Kā nākamiem Džons zvanīja Vodjanoja kungam, sa­vam džinu draugam, kas dzīvoja Dakotas namā Centrālparka pretējā pusē, un Gviljona kungam, kam piederēja Aizzīmogotā grāmata Rietumu 57. ielā, bet arī viņi ne­atbildēja. Viņš pat mēģināja zvanīt Agatai Denonai un Džonatanam Mannijam, viņu jaunajiem draugiem no dzimšanas dienas svinībām, bet neveiksmīgi.

-   Mēs droši vien esam vienīgā džinu ģimene Ņujorkā, kas neievēro šo svētku dienu, Džons žēlojās un sadrūmis papurināja galvu. Tā visa, protams, ir tēta vaina. Viņš pat nesvin visas laicīgo svētku dienas, kā pienākas, kur nu vēl džinu svētkus.

-    Izskatās, ka nav neviena, kas varētu mums palīdzēt, Filipa secināja. Šķiet, mums būs jāaizmirst viss šis pasākums.

Bet Džons vēl aizvien nebija gatavs atteikties no ide­jas Dibakam palīdzēt. Viņš kādu brīdi cītīgi domāja un tad teica: Šai pilsētā ir kāds, kas varētu zināt, ko mums darīt, Uma Karuna Aijere.

-    Vai tā, kura teica, ka gatavojas kļūt par eremītu?

-    Tieši tā. Maz ticams, ka viņa būtu paņēmusi brīv­dienu.

-    Jā, bet kā mēs viņu atradīsim, ja viņa dzīvo uz ielas kā bezpajumtniece? Filipa jautāja. Turklāt viņa nav diez ko vecāka par mums un, iespējams, pašlaik ir tikpat bezspēcīga kā mēs.

-    Tas tiesa, Džons atzina. Bet viņa varētu pazīt kādu džinu, kas var palīdzēt. Un, runājot par viņas atrašanu, kur gan labāk meklēt lapu, ja ne mežā?

-    Tu jau sāc izteikties kā Rakšasasa kungs.