Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-    Kā vien vēlaties, Rakšasasa kungs, Nimrods pie­krita. Klausieties, vai jums neliekas iespējams, ka ar to varētu būt kāds sakars Iblisam? Galu galā ir pagājuši tikai daži mēneši, kopš viņš piedraudēja Džonam un Filipai. Parasti viņš savu vārdu tur, kad ir saistība ar ko nelāgu.

-    Ibliss? Viņš, protams, ir čūska. Bet tikai tempe­ramenta un noslieces ziņā. Nē, manuprāt, viņš tikpat piesardzīgi izturas pret Aasth Naag kā jebkurš džins, kam jāsargā gudrības zobi. Nē, viņš ar tiem neielaistos. Par to esmu drošs.

-    Dvīņu dēļ es tik un tā justos labāk, ja zinātu, kur viņš atrodas. Un ko nodomājis darīt.

Uz ēnaina ceļa rodas dubļi, par to šaubu nav. Ja grasītos meklēt viņu, mēs tikai velti tērētu laiku. Bet, Nimrod, es šaubos, vai viņš ko uzsāks, kamēr Leila vēl aizvien dzīvo Ņujorkā. Viņš neriskēs atriebties, kamēr viņa ir tuvumā. It īpaši ar to spēku, ko viņa iegūs, kad kļūs par Zilo džini.

Iblisam tomēr bija kārtojami savi rēķini. Pirms se­šiem mēnešiem Kairā Nimrods un viņa lecīgie jaunie radinieki Džons un Filipa Gonti viņu pieveica, kad viņš bija centies savervēt Senās Ēģiptes valdnieka Ehnatona septiņdesmit pazudušos džinus, lai pievērstu tos ļaunu­mam. Ja nebūtu šo triju, tad homeostāze veiksmes līdzsvars, kas pastāv pasaulē, tiktu ietekmēta uz vi­siem laikiem, un sliktā veiksme būtu ņēmusi virsroku. Uzveikuši viņu, šie trīs marīdi bija ieslodzījuši viņu se­natnīgā smaržu pudelītē. Un tur viņš arī būtu palicis, ja nepagadītos kāds alkatīgs amerikānis un lētticīgs zēns no Franču Gviānas, kuru viņš, par atlīdzību piesolot trīs vēlēšanās, bija pierunājis izlaist viņu laukā. Ibliss, protams, nebija piešķīris zēnam trīs vēlēšanās. Atalgot cilvēkus, kas izdarīja kādu pakalpojumu, nekādi nebija viņa stilā, un solītā vietā viņš zēnam bija uzlicis diminuendo saistību, pārvēršot viņu par dzīvu lelli. Iblisam nebija nekāda sakara ne ar vienu kobras kultu tas tiešām tā bija, bet nebija taisnība, ka viņš neiesaistījās notikumos, kuriem bija lemts nākt gaismā. Savā naidā pret dvīņiem, Nimrodu un Rakšasasa kungu viņš bija nolēmis to darīt, kaut gan sekas nedz viņš pats, nedz kāds cits paredzēt nespēja.

Paslēpies Lasvegasā, savās luksusa istabās Krēza viesnīcas augšstāvā ar jumta dārzu, ifrīts Ibliss augas dienas pavadīja gultā, pārraudzīdams vairāku datoru ekrānus, kuri rādīja, cik daudz naudas cilvēki zaudē ifrītiem piederošajos kazino visā pasaulē. Aiz tonētā loga stāvēja helikopters, blakus tam atradās baseins, boulinga celiņš un bibliotēka. Nebija tā, ka Ibliss lasītu grāmatas vai spēlētu boulingu, peldētu vai lidotu ar savu helikopteru. Īstenībā, atriebības alku pārņemts, Ibliss bija mazliet palaidies. Viņa pirkstu nagi bija gari kā zīmuļi, bārda bija izaugusi līdz krūtīm, un, ja kādreiz kaut ko ievajadzējās, viņam tikai vajadzēja sasist plauk­stas, un viņa laicīgais amerikāņu vergs Oleadžins to viņam pagādāja. Viņa vienīgie īstie draugi bija ducis melnu žurku, kuras viņš turēja kā mīlules un kurām ļāva ložņāt pa savu gultu un ķermeni kā maziem sunī­šiem. Dažas tik tiešām bija gandrīz suņa lielumā.

Bija tikai divi apstākļi, kas nemitīgi maitāja Iblisa ne­beidzamās, bet noplukušās greznības pilno dzīvi. Viens bija skats uz viesnīcas kazino ielas otrā pusē. Ibliss vēroja Aladinu ar tā Arābijas nakšu viltotajiem deko­riem gandrīz kā personisku apvainojumu un nereti bija apsvēris iespēju iznīcināt šo iestādi ar zemestrīci. Vie­nīgais, kas viņu no tā atturēja, bija doma, ka kādudien viņš pats varētu šo kazino nopirkt un nomainīt tā no­saukumu un dekoru pret kaut ko tīkamāku.

Otrs apstāklis, kas gandēja viņa dzīvi, bija nemitīgi gruzdošās atriebības jūtas pret Džonu Un Filipu Gontiem. Tomēr tam bija vērā ņemami iemesli: pirmkārt, viņš vēl nebija spējis izdomāt, ko tik briesmīgu noda­rīt dvīņiem, un, otrkārt, viņš bija uzzinājis, ka Leilai Gontai bija paredzēts kļūt par nākamo Babilonas Zilo džini. Tāpēc Ibliss bija nolēmis atlikt jebkuru atriebību vismaz līdz tam laikam, kad Leila vairs nebūs ceļā vai bērni būs šķirti no viņas, baidīdamies ciest no mātes nevaldāmajām dusmām. Tik un tā viņš bija pārliecināts, ka jāplāno kāda atriebība, un ar šo domu prātā viņš pasauca Oleadžinu un uzmeta tam dzedru skatienu.

Oleadžins paklanījās plašās guļamistabas durvīs un pienāca pie sava kunga milzīgās gultas kājgaļa. Viņš nolika uz grīdas papīra maisu ar cienastu žurkām un sarāvās, kad viena no žurkām, kas bija tikpat melna un spīdīga kā Iblisa zīda pidžama, pārrāpoja pāri viņa kājai un ielēca maisā. Ibliss, kā parasti, izskatījās ārkārtīgi dusmīgs, un, nojauzdams, ka viņam tiks dotas svarīgas pavēles, Oleadžins noslaucīja mitrās rokas gar kreklu un izņēma piezīmju blociņu un zīmuli.

-    Nekas nenotiks tiem Gontu dvīņiem, kamēr vini paliek uz Manhetenas salas Ņujorkā, Ibliss teica, ne­atraudams acis no datoru ekrāniem.

-   Jā, kungs.