Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-    Manuprāt, tas izdevās, Džons atzina. Viņš bija visai labā noskaņojumā pēc divām glāzēm tā vīna.

-   Tik un tā, Gonta kundze nerimās, Filipai ir tais­nība. Būtu labi uzzināt vairāk par to, kas viņi bija.

-    Varbūt palīdzēs šis, Filipa sacīja, pasniegdama akmens medaljonu. Es to atradu bibliotēkā uz grīdas. Viens no kramplaužiem droši vien to nometis, kad tu ļaundarus pārvērti par vīnu.

Gonta kundze uzmanīgi nopētīja medaljonu. Tā izskatās pēc čūskas, viņa secināja. Pēc kobras, bet tiešām īsti nezinu. Toties es pazīstu kādu cilvēku, kurš zina. Rakšasasa kungu. Nav neviena cita, kas par šīm padarīšanām zinātu vairāk par viņu.

-   Varbūt mums vajadzētu viņam to aizsūtīt? Filipa ieminējās. Ar kurjeru.

-    Nav nekādas vajadzības, Gonta kundze sacīja. Es to nosūtīšu Nimrodam pa džinu iekšējo pastu.

-    Kas tas tāds? Džons jautāja.

-   Skatieties. Gonta kundze ielika mazo akmens me­daljonu sev mutē un ar zināmām grūtībām to norija.

Kādu brīdi Džons un Filipa bija pārāk pārsteigti, lai ko teiktu.

-   Nimrods to atklepos pēc nepilnas stundas, Gonta kundze paskaidroja. Protams, tas darbojas tikai starp džiniem, kas ir tuvi radinieki. Turklāt starp pieaugu­šiem džiniem. Bet katrā ziņā ietaupa laiku. Nemaz ne­runājot par to, ka tas mazina apetīti. Ņujorkā pat džins nedrīkst būt pārlieku tievs.

3. nodaļa UZ DZĪVĪBU UN NĀVI

Bija pagājis tik ilgs laiks, kopš Gonta kundze bija iz­mantojusi džinu iekšējo pastu, lai sazinātos ar savu brāli Nimrodu, ka viņa aizmirsa ievērot parasto kārtību: vi­ņai vispirms brālim vajadzēja piezvanīt un pateikt, kas gaidāms. Ja tā būtu noticis, Nimrods izkārtotu tā, ka viņš, kad sūtījums pienāks, būtu vienatnē, lai izvairītos no neērtas situācijas. Taču viņš atradās sava zobārsta kabinetā Londonā, Vimpola ielā, kur viņam tīrīja un spodrināja zobus, un džinu iekšējā pasta sūtījums ne­būtu varējis pienākt vēl nepiemērotākā laikā.

Mendija Mendibulara, zobu higiēniste, nupat beidza darboties ar ultraskaņas tīrītāju, kad pēkšņi viņa atkā­pās no sava pacienta un noņēma aizsargmasku, atsedzot glītu seju, kas no šoka bija bāla.

Nimrods, kas vienmēr trakoti baidījās no zobārstiem kopš tā laika, kad pirms vairākiem desmitiem gadu vi­ņam pašam izrāva gudrības zobus, šo zobu saknes bija tik dziļas, ka zobārstam doktoram Džoridam nācās saukt talkā citu pacientu no uzgaidāmās istabas, cirka stiprinieku Belkoni, lai saturētu knaibles, satraukts skatījās uz Mendiju Mendibularu. Kas ir? viņš jautāja. Vai augonis? Caurums zobā? Kaut kas šaus­mīgs? Kas īsti?

Mendija norija siekalas un norādīja uz Nimroda muti. Izskatās, ka kaut kas virzās augšup pa jūsu elpvadu, viņa teica. Kāds priekšmets.

-    Priekšmets? Nimrods piecēlās krēslā sēdus, no­rāva autu, kas viņam bija aplikts, un tad aizrīdamies sāka briesmīgi klepot. Ieslogiet mani pudelē, bet jums ir taisnība, viņš izdvesa starp burbuļojošiem trokš­ņiem. Viņš jau bija sapratis, kas notiek. Uz īsu brīdi viņš nolādēja Leilu, ka tā lietojusi džinu iekšējo pastu, iepriekš viņam to nepaziņojot. Tomēr tajā pašā laikā viņš bija iepriecināts, ka attiecības starp abiem bija tiktāl atjaunojušās un ievirzījušās normālās sliedēs, lai

māsa viņam kaut ko nosūtītu šādā veidā.

Pagāja vēl brīdis, tad Nimrods pacēla roku pie mu­tes, izspļāva priekšmetu plaukstā un uzmanīgi to no­pētīja.

-    Kas tas ir? jautāja Mendija Mendibulara, kura vienu mirkli bija iedomājusies, ka tas varētu būt kāds citplanētu parazītisks radījums, kas bija dzīvojis Nim­roda ķermenī līdzīgi kā fantastikas filmās.

-    Tas varētu būt akmens medaljons.

-    Tiešām? Bet kā tas tur nokļuva?

Nimrods pasmaidīja, mēģinādams izdomāt kādu iz­skaidrojumu, kas būtu cilvēciski saprotams. Es to nejauši noriju, viņš teica, kad vēl biju bērns. Acīm­redzot tas tur bijis visu laiku.

Mendija Mendibulara šķita skeptiski noskaņota.

-    Ko? Nimrods turpināja. Vai jūs nekad neesat norijusi kādu svešķermeni, kad bijāt bērns, Mendibularas jaunkundz? Kādu monētu? Varbūt pogu. Nē? Es reiz noriju pat pulksteni. Nemaz nerunājot par dažiem me­tamajiem kauliņiem un filmas rullīti. Šai ziņā vienmēr esmu bijis līdzīgs pelikānam. Aizdedziet manu lampu, jo es pilnīgi biju aizmirsis par šo mazo medaljonu.

Nimrods vairs nepūlējās attaisnoties. Viņš saprata, ka situāciju padara vēl ļaunāku, un, aiziedams no kabineta Vimpola ielā, viņš smaidīja, mēģinādams iedomāties, kāda būtu varējusi izskatīties Mendibularas jaunkun­dzes seja, ja viņš tai būtu izstāstījis par dažiem citiem iespaidīgākiem priekšmetiem, kurus viņš bija sūtījis vai saņēmis pa džinu pastu. Iemīļoto pildspalvu. Brilles. Medus burciņu. Atslēgu saišķi. Televīzijas tālvadības pulti. Nemaz nerunājot par dažām grāmatām plānos vāciņos. Un reiz pat mazu statueti.