Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-    Es nezinu. Zinu tikai to, ka daudz labāk sokas, ja pavada mazliet veiksmes.

-    Jā, es pilnīgi piekrītu, Uma Aijere piebalsoja. Viņa pieklusināja balsi. Tāpēc esmu nolēmusi atteik­ties no savas cilts, bagātības un stāvokļa un kļūt par eremītu. No rītdienas es kļūšu par vienu no Ņujorkas bezpajumtniekiem un palīdzēšu cilvēkiem, kas tiešām pelnījuši trīs vēlēšanās. Darīšu labu anonīmi tā, kā tu teici, Džonatan. Mana māte to nezina. Tāpēc lūdzu, lai jūs visi apsolītu to turēt slepenībā.

Šīs cēlās sarunas lika dvīņiem justies mazliet vainī­giem, ka viņi vispār svin savu dzimšanas dienu. Viņi bija nodomājuši padižoties ar saviem jaunajiem klēpjdatoriem, ko bija uzdāvinājis tēvs, bet tagad tas šķita kaut kā nevietā. Ne viens, ne otrs no dvīņiem negribēja likties aprobežots un egoistisks šo nopietno jauno džinu acīs. Un viņi jutās atviegloti, kad viesības beidzot bija galā un viesi devās mājup.

-   Nudien negribētu daudz tādu dzimšanas dienu svi­nību, Džons paziņoja. Dzimšanas dienas svinību jēga ir tā, ka cilvēki tev pievērš lielu uzmanību. Viena diena gadā, kad nav nekāda vaina būt mazliet egoistiskam. Tomēr es jūtos tā, it kā svinības nemaz nebūtu man, bet kādam citam.

-    Es jūtos tieši tāpat, Filipa atzina. Taču pēc brīža viņa piebilda: Lai vai kā, bet man radās pārdomas, ka varētu būt jauki kādam palīdzēt. Kādam, kam palīdzība tiešām vajadzīga.

-    Kamēr laiks ir auksts, nav jēgas par to domāt, Džons sacīja. Kamēr neesam pieauguši, džina spēks darbojas vienīgi tad, kad ir karsts. Tu taču to zini.

-    Jā, protams. Tomēr sarunas ar jaunajiem džiniem uzvedināja uz domām, ka ir vajadzīga mērķa apziņa, tas arī viss. Man nepieciešama misija.

Filipai nebija ne jausmas, ka viņa un Džons drīz vien tādu uzņemsies.

Vienmēr gulēdams trauslā miegā, Džons pamodās pār­liecināts, ka mājā kāds ielauzies. Iebrucēji viņam bija prātā kopš vakardienas, kad viņš bija dzirdējis māti sa­kām tēvam, ka ģimenes zobārsts doktors Mo Lars nesen esot kļuvis par ielaušanās upuri savā kabinetā Sestajā avēnijā. Nekas gan neesot nozagts, bet doktora pacientu kartītes bijušas izmētātas pa visu kabinetu.

Džons izzagās no savas istabas un, palūkojies pāri margām, saskatīja gaismu, kas kustējās aiz bibliotēkas durvīm. Karstā vasaras vakarā, bruņojies ar pilnu džina spēku, Džons būtu ticis galā ar kramplauzi pats. Bet nakts bija auksta, un viņam nebija citas izvēles kā brī­dināt māti un tēvu.

Viņa tēvs Edvards bija maza auguma vīrietis, bet šo trūkumu aizstāja vīrišķība un drosme, un, tiklīdz Džons vecākiem bija pateicis par iebrucēju, Gonta kungs pie­lēca kājās un, no pagultes izķeksējis indiāņu kara vāli, bija gatavs mesties cīņā. Gonta kundze uz vāli norau­dzījās ar zināmu skepsi.

-     Un ko tu esi nodomājis ar to darīt? viņa vīram jautāja.

-   Aizsargāt savu ģimeni, protams, Gonta kungs at­bildēja.

-    Ed, labāk ļauj man ar to tikt galā, viņa teica, uzvelkot zīda rītasvārkus un uzaujot tiem pieskaņotas rītakurpes. Iespējams, ka tas nav parasts kramplau­zis. Tas varētu būt kāds ifrīts, varbūt pat Ibliss, kas ieradies, lai atriebtos mūsu bērniem par to, ko viņi un mans brālis viņam nodarīja pērnvasar Kairā. Gonta kundze baiļu nejuta viņa devās lejup pa kāpnēm kā kareivīga karaliene.

Gonta kungs negribīgi nolika kara vāli. Kur ir Fila? viņš jautāja, noraizējies skatīdamies apkārt.

-   Joprojām guļ, Džons atbildēja. Lai mamma ar to tiek galā, tēt. Ja tas ir kāds džins, tad būs vajadzīgs kas vairāk par mohikāņu kaujas vāli, lai viņu-apturētu.

Viņš kopā ar tēvu zagās pakaļ Gonta kundzei un ieradās tieši laikā, lai redzētu, kā viņa atgrūž vaļā bib­liotēkas durvis un ieslēdz gaismu.

Džons apslāpēja baiļu kliedzienu, ieraudzījis nevis vienu, bet divus kramplaužus. Abiem mugurā bija oranži krekli un kājās oranžas bikses, un viņu bārdainās sejas bija notraipītas ar dzeltenu krāsu kā mežoņiem. Viens no viņiem turēja Gonta kundzes strausa ādas somiņu, bet otrs senu tibetiešu naudas lādīti, kas bija atradu­sies uz bibliotēkas kamīna malas, cik ilgi vien Džons varēja atcerēties. Tad viņš izdzirda, ka māte izkliedza savu fokusa vārdu. To pavadīja skaļš rībiens, jo, lietots dusmās, džinu spēks vienmēr rada troksni. Tajā pašā acumirklī Džonu un viņa tēvu apžilbināja spožs uzlies­mojums un skatu aizsedza dūmu mākonis. Kad viņi atkal ieskatījās bibliotēkā, abi vīrieši oranžajās drēbēs bija pazuduši. Viņu vietā uz grīdas, kur viņi bija stāvē­juši, atradās divas sarkanvīna pudeles.

Gonta kundze notrausa putekļus no rokām, pacēla abas pudeles un pasniedza tās savam vīram. Lūdzu, ņem, viņa teica. Kāds mazumiņš, lai kompensētu tavu ievainoto vīrieša pašcieņu.

-    Droši vien tādas ir pārmaiņas, ja cilvēkus pārvērš par suņiem, Gonta kungs piezīmēja. Viņš aplūkoja pudeļu etiķetes. Kas tad mums te ir? Chāteau Lafite

Rothschild, 1966. gads. Un 1970. gads. Lieliska izvēle! Bet kāpēc tik dažādi gadi, Leila?

-    Tie ir gadi, kad kramplauži dzimuši, viņa vēsi paskaidroja.

-     Ko viņi gribēja dabūt, māt? Džons jautāja, ienākdams bibliotēkā.