Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-    Es arī netieku gudrs, Gonta kungs sacīja un, iz­vilcis korķi vienai no pudelēm, piepildīja sev glāzi. Šī lādīte bija dāvana manam tēvam no trīspadsmitā da­lailamas.

Tikmēr Gonta kundze sadabūja mazu atslēdziņu, kas zelta ķēdītē karājās viņai kaklā, un ielika to tibetiešu lādītes slēdzenē. Vina atvēra vāku un, izņēmusi mazu, zilu samta maisiņu, izbēra tā saturu sev plaukstā. Pir­majā brīdī Džons cerēja ieraudzīt briljantus vai varbūt vairākas zelta monētas. Taču viņš saskatīja astoņus zobus.

-    Tie ir mūsu gudrības zobi, viņš atskārta. Ko gan kāds ar tiem varētu iesākt? Un kas bija tie puiši? Vai viņi bija džini? Vai viņi bija ifrīti?

-   Viņi bija laicīgie, Gonta kundze atbildēja. Pama­nījusi vīru iecietīgi pasmaidām, viņa aši piebilda: Pie­dod, es gribēju teikt: cilvēki.

-   Viss kārtībā, Gonta kungs viņu mierināja. Par mani neraizējies, Leila. Es zinu, kas es esmu, un par to nekaunos. Viņš nogaršoja vīnu, skalinādams to mutē kā higiēnas šķidrumu. Beidzot dzērienu norijis, viņš izbrīnā pakratīja galvu un noteica: Jā, labs. Ļoti labs. Viņš iedzēra vēl un atzinīgi nostenējās. Vīns ielīst iekšās un pārņem tevi, savelk aukslējas, stindzina muti un nomērdē garšas kārpiņas. Te ir kaut kas no svina caurules, vecām teniskurpēm un upenēm, kā arī mazliet dinamīta.

-   Tā ir mana vaina, Gonta kundze sacīja, iebērdama zobus atpakaļ zilajā samta maisiņā. Man tos vajadzēja ielikt seifā jau pirms daudziem mēnešiem. Tiklīdz tev un Filipai tos izrāva. Nav iespējams paredzēt, kas va­rētu notikt, ja tie būtu nonākuši nepareizās rokās.

-   Kas, piemēram? Džons gribēja zināt. Kas varētu notikt?

-    Par to parunāsim rīt no rīta, mīļais, Gonta kun­dze teica. No bibliotēkas plaukta viņa izņēma grāmatu Droša stratēģija finansiālai brīvībai un atvēra to, at­klājot iedobumu, kur atradās liela atslēga, ar ko viņa atslēdza ģimenes seifu. Tas bija ārkārtīgi glīts, aptuveni televizora lielumā, krāsots pelēkā un melnā krāsā, inkrustēts ar zeltu, un kādreiz bija piederējis Francijas imperatoram Napoleonam III. Gonta kundze ielika zilo samta maisiņu seifā un aizslēdza to.

-   Tur tie būs pilnīgā drošībā, Gonta kungs paziņoja, dzerdams jau otro vīna glāzi. Pat armija nevarētu tikt iekšā.

-    Tomēr, Gonta kundze iebilda, manuprāt, pie­nācis laiks, lai uzstādītu kādu papildu aizsardzību šai namā. īpašu un nāvējošu aizsardzību. Džiniem rakstu­rīgu aizsardzību.

* * *

Nākamajā rītā Filipa rūpīgi pētīja nozieguma vietu un Džons visos sīkumos izskaidroja, kas bija noticis.

-    Par ko viņa tos pārvērta?

-   Par divām sarkanvīna pudelēm. Džons norādīja uz divām vīna pudelēm, kas atradās uz bibliotēkas galda.

-    Bet viena no tām ir pustukša, Filipa iebilda.

-    Tētis no tās izdzēra divas glāzes.

-    Es tam nespēju ticēt. Viņa paostīja atvērtās pu­deles kakliņu.

Džons paraustīja plecus. Tu zini, cik ļoti viņam garšo dārgi vīni.

-   Jā, bet tas nav īsts vīns, kas piecas minūtes pirms dzeršanas staigājis apkārt, Filipa iebilda. Un tad vēl runā par jaunajiem džiniem. Viņa pakratīja galvu. Žēl gan, ka mamma tik ātri iekarst. Būtu bijis noderīgi uzzināt ko vairāk par tiem diviem vīriešiem. Tu saki, viņiem mugurā bija oranžas drēbes?

-   Jā. Viņi bija tādi savādi. Piere un vaigu kauli no­krāsoti dzelteni. Viņš norādīja uz grīdu. Un stāvēja gandrīz tur, kur pašlaik tu, kad viņa tos iznīcināja.

Filipa nometās četrrāpus un cieši nopētīja paklāju.

-    Ko tu dari? Džons jautāja.

-    Esmu redzējusi televīzijā, ka kruķi tā dara, kad notiek kāds noziegums. To sauc par pārmeklēšanu ar pirkstu galiem. Lai uzietu pierādījumus.

-    Kādus pierādījumus?

-   Šos. Filipa piecēlās kājās, kaut ko turēdama plauk­stā. Tas bija mazs, apaļš, plakans slānekļa gabaliņš, kam malā bija izlūzis robs, it kā kādreiz tas būtu ka­rājies pie kādas kaklarotas. Uz akmens plāksnītes bija uzgleznota oranža čūska un blakus tai kaut kas līdzīgs jautājuma zīmei bez punkta apakšā. Vai tu kādreiz esi to redzējis? viņa jautāja.

-    Nē.

-    Tad viens no tiem diviem puišiem to droši vien ir nometis. Aiziet, parādīsim to mammai.

Viņi uzkāpa mātes ģērbistabā un atrada viņu uzma­nīgi vērojam stikla akvāriju, kas bija pilns ar pretīgāka­jām tropu zivīm, kādas viņi jebkad bija redzējuši. A, labi, viņa teica. Te jūs esat. Paskatieties, tā ir daļa no dažiem jauniem drošības pasākumiem, ko es ieviesīšu mājā. Tās ir pirajas. Šīs zivis apēdīs gandrīz visu, neliels bars nograuzīs dzīvu govi dažās minūtēs. -

Džons, bijības pārņemts, blenza akvārijā uz savāda­jām zivīm ar izvalbītajām acīm.

-     Akvārijs, protams, ir ložu drošs, viņa paskaid­roja. Un tam ir arī uzlikts spēcīgs saistījums, tāpēc ir pasargāts no džiniem. No visiem džiniem, izņemot jūs abus un mani.

-    Ē, kā īsti šīs zivis mūs aizsargās? Filipa jautāja. Tās ir tur iekšā, bet mēs esam ārā.

-    Ieskaties ciešāk, Gonta kundze mudināja.

Filipa piespieda degunu pie stikla un redzēja, ka lie­lākajā akvārijā atradās otrs, mazāks akvārijs, vienīgi šķita, ka tas ir pildīts ar gaisu. Tur iekšā ir atslēga, viņa sacīja. Tā atrodas mazākajā akvārijā.