Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Satraukuma pārņemti, dvīņi aizgāja uz bagātīgi ro­tāto austrumnieciska izskata spoguļu aizmuguri, no ku­rienes plūda starojošs tēls, it kā atstarots no citurienes, nevis no bēniņiem vecā, aristokrātiskā Ņujorkas mājā. Un, kamēr dvīņi kā savaldzināti raudzījās šajos tēlos jo tās bija viņu dvēseles Gonta kundze runāja ar vi­ņiem, lietojot vārdus un jēdzienus, ko viņi līdz galam nespēja saprast.

-     Gars un matērija, ķermenis un dvēsele, miesa un psihe tikai džiniem ir dota spēja saprast noslēpumu, kur beidzas viens un sākas cits, un apzināties aplamī­bas, ko gvelž salonu priesteri un modes āksti psihologi. Redzēt savu dzīvības avotu, bērni! Iedomājieties tikai, cik daudz laicīgo ir sapņojuši ieskatīties sevī un saprast, kas viņi īsti ir. Spoguļa vienā pusē pasaule ir bez jums, jo miesa ir laicīga. Un otrā pusē dvēsele, kas slēpjas ēnās. Bet tikai jūs to drīkstat redzēt. Nevienam citam, izņemot jūs, nevajadzētu uz to skatīties, jo tikai jūs va­rat ietekmēt, kāda tā izskatās. Tāpēc spoguļi ir paslēpti šeit augšā. Sinopadoss ir slepena lieta, katram džinam ļoti personiska.

Kādu brīdi viņa nerunāja, lai ļautu bērniem klusībā būt kopā ar savām domām.

-    Apburoši, Filipa nočukstēja, tikai ar grūtībām pazīstot to, ko viņa uztvēra kā sevi, jo šķita, ka šim koši krāsainajam veidolam piemita nepārtraukti mainīgs iz­skats, padarot to noslēpumainu un neaprakstāmu. Brīdi tas bija kas viens, un tad piepeši kas cits. Un tomēr bija patīkami skatīties, jo tas atgādināja to, ko reiz viņa bija redzējusi datorā, tā saucamo fraktāli, kas ir formu mainošs matemātiski radīts attēls cita attēla iekšpusē.

Džons domāja ļoti līdzīgi savai māsai. Tomēr uz brīdi viņš atcerējās tos piecdesmit dolārus, ko māte bija iedevusi bezpajumtniekam, un kaut kur sirds dzi­ļumos zēns aptvēra, ka šī devība sagādā viņam raizes. Jau doma vien, ka māte būtu iedevusi piecdesmit zaļos kādam, kas ir mazāk cienīgs viņas dāsnuma nekā viņš pats, zēnam gremza. Mirklī, kad šī doma viņam iešāvās prātā, uz sinapodosa parādījās kaut kas tumšs un nepa­tīkams. Ļoti mazs, bet skaidri redzams. It kā šī zemiskā doma uzreiz būtu iezagusies viņa neaptraipītajā dvēselē kā melnas krāsas traips. Un tas viņu mazliet biedēja, jo kāda gan izskatītos viņa dvēsele, ja viņš izdarītu kaut ko tiešām sliktu? Apbrīnojami, viņš noelsās.

Lai kas ar jums notiktu, Gonta kundze sacīja, lai ko jūs darītu, jūs to ieraudzīsiet šeit, savā dvēseles attēlā. Iegaumējiet to, jo pat labākajiem no mums iekšā ir debesis un elle. Un tieši šeit jūs vienmēr uzzināsiet visu patiesību par sevi.

Dvīņu dzimšanas dienas svinībās ieradās nevis četri, bet tikai trīs bērni. Neatnāca Dibaks, un tas šķita īpaši neglīti, jo viņa māte doktore Dženija Zahertorte bija apsolījusi, ka viņš būs. Filipa par to nemaz nebija pār­steigta. Abās iepriekšējās tikšanās reizēs ar Dibaku viņš tai bija licies neaudzināts.

Sarūgtinājumu, ko Džons juta, atkal nesaticis viņu, drīz vien kliedēja Agatas Denionas klātbūtne, kas viņam šķita kā trīs vēlēšanās, sakopotas vienā. Pārējie divi džinu bērni, kuri ieradās uz dzimšanas dienu, bija Džonatans Mannijs un Uma Karuna Aijere abi vecāki un spēcīgāki, tāpēc no aukstuma cieta mazāk nekā Džons un Filipa. Džinu tradicionālo dzimšanas dienas liesmoto ēdienu vakariņās, kurās pasniedza sambukas garneles, piparu steiku, Sizetes plānās pankūkas un dzimšanas dienas torti, dvīņu trīs jaunie viesi runāja par sevi un atklāja, kā viņi katrs savā īpašā veidā bija nolēmuši palīdzēt laicīgajiem.

-   Es būšu vēlēšanos konsultante, Agata teica, un ieteikšu laicīgajiem, kā izvairīties no trīs vēlēšanos izšķiešanas. Saskaņā ar Bagdādes likumiem džinam, kurš piešķir vēlēšanās, ir aizliegts dot padomu, kā tās izlietot. Tā nu radās ideja, ka labs džins iedos manu vizītkarti ikvienam laimīgam cilvēkam, kam piešķirtas trīs vēlēšanās. Daudzējādā ziņā tas glaimos arī džina sirdsapziņai, ja laicīgais spēs vēlēties ko noderīgu. Jo tas nudien ir briesmīgi, kad jāizpilda vēlēšanās, zinot, ka tā novedīs pie ļauna.

Džonam šķita neiedomājami, ka viņš varētu nepie­krist Agatai. Tiesa, viņa pieredze par vēlēšanos piešķir­šanu bija diezgan ierobežota. Tomēr Džons joprojām ne­spēja aizmirst, cik briesmīgi viņš jutās, kad bija spiests pārvērst Finliju Makrībiju par piekūnu.

Filipa vēroja savu brāli un priecājās, ka viņam patīk Agata, tomēr klusībā vēlējās, kaut tas nebūtu redzams tik uzkrītoši. Viņasprāt, pēc vēlēšanos konsultanta ne­būtu nekādas vajadzības, ja skolās kārtīgi tiktu mā­cīta gramatika un laicīgie varētu nepārprotami pateikt tieši to, ko viņi grib. Tomēr, nevēlēdamās aizvainot savu viešņu, viņa savu viedokli paturēja pie sevis.

Džonatans Mannijs piebilda, ka atbalsta Agatas prin­cipus, turklāt tie esot iedvesmojuši viņu kļūt par psihi­atru. Es nodomāju, ka varētu uzklausīt cilvēku pro­blēmas, viņš sacīja, un izmantot džina spēku, lai tās izprastu. Anonīmi. Teiksim, ja kāds atnāktu pie manis, ieslīdzis depresijā, es mēģinātu pa kluso izdarīt ko tādu, lai vinu uzmundrinātu.

-    Piemēram? Filipa skeptiski pajautāja.